
Boloņa, kad studenti maksāja saviem profesoriem
Senāko Rietumu universitāti nav dibinājis ne karalis, ne pāvests. To izgudroja studenti, un viņi saviem profesoriem uzlikuha naudas sodus.
Tūkstošgadīgā Eiropa
Epizode 03 · Zināt
Datums
1088
Tradicionālais datums, noteikts 1888. gadā
Vieta
Boloņa
Glabāšanas vieta
Kupferstichkabinett, Berlin
Darbs
Laurentius de Voltolina, seconde moitié du XIVe siècle
Stāsts aiz gleznas
Boloņā 11. gadsimta beigās skolotāji sāk mācīt romiešu tiesības, kas no jauna atklātas Justiniana kompilācijās.
No visas Eiropas ieradušies studenti organizējas korporācijā, universitas. Viņi ir tie, kas algo un maksā profesoriem.
Modelis izplatās visur. Rektors, fakultāte, doktorāts: mūsu vārdi nāk no turienes.
No aizmirstības izcelta tiesību grāmata
11. gadsimta beigās Itālijā no jauna parādās gandrīz aizmirsts teksts: Digestas, lielā romiešu tiesību kompilācija, kas tapusi imperatora Justiniana laikā, 6. gadsimtā.
Boloņā kāds skolotājs vārdā Irnerijs sāk to skaidrot rindu pa rindai, rakstīdams savus komentārus lappušu malās. Viņu vēlāk dēvēs par «tiesību lampu». Viņa slava piesaista skolēnus no visas Eiropas.

Skolotājs no savas katedras valda pār telpu un lasa lielā grāmatā. Lekciju lasīšana viduslaikos vispirms nozīmē skaļi nolasīt tekstu un pēc tam to komentēt: no tā nāk angļu vārds lecture.
Ārzemnieki, kas organizējas
Vācu vai angļu students Boloņā pilsētā nav tiesīgs. Viņu var arestēt par tautieša parādiem un likt par mājokli maksāt dārgi.
Tad studenti dara to, ko dara amatnieki: viņi apvienojas korporācijā, universitas. Viņi sadalās «nācijās» pēc izcelsmes, bet pēc tam divās lielās grupās: tie, kas dzīvo šaipus Alpiem, un tie, kas dzīvo viņpus. Katra ievēl savu rektoru.
1155. gadā imperators Frīdrihs Barbarosa ņem viņus savā aizsardzībā: tos, kas ceļo, lai mācītos, vairs nevarēs arestēt par cita parādiem.

Katra studenta priekšā atvērta grāmata. Rokraksti maksā milzīgu naudu: Boloņā grāmatu tirgotāji tos izīrē burtnīcu pa burtnīcai, lai studenti tos pārrakstītu.
Profesors ar naudas sodu
Pasaule ir apgriezta kājām gaisā. Studenti pieņem darbā profesorus un maksā par viņu stundām. Viņu statūti nosaka noteikumus un naudas sodus.
Skolotājam, kas sāk novēloti, izlaiž grūtu vietu vai gada beigās nepabeidz programmu, ir jāmaksā. Viņš nevar atstāt pilsētu bez savu studentu atļaujas. Profesori galu galā panāks, ka komūna viņiem maksā algu, un atgūs kontroli.
Studenti labprāt mācās, bet negrib maksāt.

Pirmajā rindā seko līdzi tekstam. Aizmugurē kāds pļāpā, un viens no studentiem, šķiet, ir aizmidzis. Sešarpus gadsimtus vēlāk aina nav mainījusies.
Modelis visai Eiropai
No Boloņas modelis aiziet visos virzienos. Neapmierināti studenti 1222. gadā dibina Paduju. Parīze, Oksforda, Salamanka, Prāga, Krakova seko, katra savā veidā.
Universitāte kļūst par vienu no izgudrojumiem, kas veido Eiropu: vieta, kur ierodas no visām valstīm, kur runā vienā valodā, latīņu, un kur iegūst visur atzītu grādu, licentia ubique docendi, tiesības mācīt jebkur.
Viens vārds, pirms līgumiem
Vārdi un viens datums. Rektors, fakultāte, doktorāts, licence: mūsu vārdu krājums nāk no šiem studentiem. Kas attiecas uz 1088. gadu, to 1888. gadā noteica komisija, kuru vadīja dzejnieks Džozuē Karduči, lai svinētu universitātes astoņsimtgadi. Tā kā nav dibināšanas akta, Eiropa sev izvēlējās jubileju.
