Eiropas Parlaments ir pieņēmis rezolūciju, kurā pieprasa, lai jebkurš ar mākslīgo intelektu atbalstīts publisks lēmums paliktu personas faktiskā kontrolē un lai deputāti saglabātu stingras uzraudzības tiesības pār MI pārvaldību. Teksts arī prasa pārskatīt Pamattiesību hartu, lai tajā iekļautu jaunas ar MI saistītas tiesības, reformēt Eiropas vēlēšanu tiesības un noslēgt starptautisku konvenciju par MI. Tas uzsver Eiropas MI likuma faktisku īstenošanu, kas vēl nav pilnībā piemērojams. Parlaments pieprasa, tas nenosaka saistošu noteikumu: tā ir rezolūcija, nevis likums.
MI satricina administrāciju un institūciju darbību: rīki var sagatavot lēmumus, kas skar pilsoņus, un automatizētas sistēmas, pēc Parlamenta domām, varētu pamazām pārņemt izvēles, kas pienākas ievēlētajām personām. Teksts balstās uz pieņēmumu, ka MI pārvaldība nav tikai tehnisks jautājums: tā skar publisko varu, demokrātisko leģitimitāti un līdzsvaru starp Eiropas institūcijām. Parlaments tajā saskata arī digitālās autonomijas un tehnoloģiskās suverenitātes jautājumu Savienībai.
Cilvēks vienmēr uzrauga MIMI ieviešanai un lietošanai Eiropas institūcijās jāpaliek cilvēkcentrētai, un personai reāli jāuzrauga katrs rīks tā lietošanas laikā. Cilvēka lēmēja principam jāpiemērojas visos apstākļos, lai demokrātiskās pilnvaras klusējot nepārietu automatizētām sistēmām.
Tiesības uz cilvēka iejaukšanosIkviens cilvēks būtu jāspēj panākt nozīmīgu cilvēka iejaukšanos lēmumos, ko valsts pārvaldē pieņem vai atbalsta MI. Parlaments pieprasa šīs tiesības atzīt un reāli garantēt.
Jaunas tiesības HartāParlaments pieprasa grozīt Pamattiesību hartu, lai tajā pievienotu ar MI saistītas tiesības: aizsardzību pret dziļviltojumiem, algoritmisko pārredzamību, digitālo pašnoteikšanos, aizsardzību pret algoritmisko diskrimināciju un atbildību kaitējuma gadījumā.
Vēlēšanu tiesības un kampaņasTas pieprasa reformēt Eiropas vēlēšanu tiesības, lai regulētu MI izmantošanu kampaņās, politiskajā reklāmā un vēlētāju mērķēšanā, padarot vēlēšanas noturīgākas pret dezinformāciju.
Īstenošanas aktu kontrolePieaugošā deleģēto un īstenošanas aktu izmantošana MI jomā nedrīkst vājināt Parlamenta kā likumdevēja lomu. Tas pieprasa pastiprinātus kontroles mehānismus un regulāru koordināciju ar Komisiju un Padomi, ko varētu formalizēt ar iestāžu nolīgumu.
Pieņemta ar 405 balsīm par, 133 pret un 60 atturoties, elektroniskā nominālā balsojumā.
Praktiski jūsu tiesībās vēl nekas nemainās: Parlaments pauž politisku nostāju un aicina citas institūcijas un dalībvalstis rīkoties. Taču tas nosaka virzienu: ja administrācija izmanto MI, lai sagatavotu lēmumu, kas jūs skar, cilvēkam jābūt iespējai pārņemt vadību, un MI nedrīkstēs izlemt vienatnē jomās ar juridisku vai sociālu ietekmi. Aicinājumi uz jaunām tiesībām (pret dziļviltojumiem, par algoritmu pārredzamību) un uz labāku vēlēšanu aizsardzību notiktu ar līgumu vai likumu pārskatīšanu, ko šis balsojums neizlemj. Parlaments turklāt pieprasa Eiropas MI likumu piemērot sistemātiski un pārredzami.
Eiropas Parlaments ir pieņēmis rezolūciju, kas prasa, lai cilvēks reāli uzraudzītu katru iestādēs izmantoto MI rīku un lai jebkuru ar MI atbalstītu publisku lēmumu varētu pārņemt cilvēks. Teksts nenosaka nekādus saistošus noteikumus: tā ir politiska nostāja, pieņemta ar 405 balsīm pret 133 un 60 atturoties, kas nosaka virzienu, bet atstāj neskartus patiesos atbildības un izmaksu jautājumus.
Parlamentam ir taisnība pēc būtības: klusi nodot demokrātiskās pilnvaras automatizētām sistēmām būtu nopietna novirze. Taču rezolūcija nevienu neuzliek par pienākumu. Cilvēka lēmēja princips, kas atkārtoti apstiprināts ar spēku, nenosaka, kas kontrolē, kas atbild par sliktu lēmumu un kā cietusī pilsonis panāk atlīdzinājumu. Bez atbildības mehānisma princips paliek nodomu deklarācija.
Teksts prasa, lai MI nodrošinātāji un ieviesēji uzņemtos atbildību, kas proporcionāla viņu lomai, un lai nasta neattiektos uz galalietotājiem. Tā ir pareiza intuīcija: tam, kas lemj, jānes izmaksas. Taču, kamēr šis sadalījums nav ietverts saistošā aktā, tas nevienu neaizsargā. Komisija tiek aicināta sistemātiski piemērot MI regulu; tai nav pienākuma to darīt citādi kā vien politiska spiediena dēļ.
Prasība pārskatīt Pamattiesību hartu, lai pievienotu ar MI saistītas tiesības, ir visapstrīdamākais punkts. Pievienot tiesības, nenosakot to subjektu, pienākuma adresātu un sankciju, nozīmē radīt cerības bez garantijām. Pakārtota pieeja būtu bijusi pārbaudīt, vai esošās tiesības (datu aizsardzība, privātums, nediskriminācija) ir pietiekamas, un stiprināt to piemērošanu pirms Līgumu pārskatīšanas darba uzsākšanas.
Parlaments vēlas arī tiesības uz būtisku cilvēka iesaistīšanos ar MI atbalstītos administratīvos lēmumos. Nodoms ir slavējams, taču šīs garantijas izmaksas ir jāizsver: pārvaldei tas nozīmē procedūras, termiņus un darbiniekus. Teksts nepaskaidro, kas maksā, ne arī to, kā izvairīties no tā, ka šīs tiesības kļūst par vēl vienu rindu. Esošo pārsūdzības ceļu vienkāršošana būtu bijusi efektīvāka nekā jaunu pasludinātu tiesību.
Teksts uzsver stratēģisko autonomiju un priekšroku Savienībā izstrādātiem un mitinātiem MI rīkiem. Tā ir leģitīma suverenitātes refleksija, taču tai nevajadzētu kļūt par protekcionistisku refleksiju. Tehnoloģiskā suverenitāte tiek veidota ar mazāk sadrumstalotu MI iekšējo tirgu, ieguldījumiem un atvērtu konkurenci, nevis ar birokrātisku priekšroku, kas lemtu pircēju vietā. Parlaments to daļēji saka, taču līdzsvars paliek trausls.
Balsojums (405 par, 133 pret, 60 atturoties) liecina par plašu atbalstu šai orientācijai bez vienprātības. Grupām, kas balsoja pret vai atturējās, ne vienmēr ir nepareizi visos jautājumos: administratīvā sloga un jaunu kontroles slāņu izmaksu jautājums paliek atklāts. Parlamentam savas prasības par jaunām tiesībām un jauniem kontroles mehānismiem vajadzēja saistīt ar to izmaksu novērtējumu pārvaldēm un uzņēmumiem un ar lieku pienākumu atcelšanu.
Princips bez sankcijas nav garantija, tas ir vēlējums.
Eiropas Parlaments ir pieņēmis rezolūciju, kas prasa, lai cilvēks reāli uzraudzītu katru iestādēs izmantoto MI rīku un lai jebkuru ar MI atbalstītu publisku lēmumu varētu pārņemt cilvēks. Teksts nenosaka nekādus saistošus noteikumus: tā ir politiska nostāja, pieņemta ar 405 balsīm pret 133 un 60 atturoties, kas nosaka virzienu, bet atstāj neskartus patiesos atbildības un izmaksu jautājumus.
Parlamentam ir taisnība pēc būtības: klusi nodot demokrātiskās pilnvaras automatizētām sistēmām būtu nopietna novirze. Taču rezolūcija nevienu neuzliek par pienākumu. Cilvēka lēmēja princips, kas atkārtoti apstiprināts ar spēku, nenosaka, kas kontrolē, kas atbild par sliktu lēmumu un kā cietusī pilsonis panāk atlīdzinājumu. Bez atbildības mehānisma princips paliek nodomu deklarācija.
Teksts prasa, lai MI nodrošinātāji un ieviesēji uzņemtos atbildību, kas proporcionāla viņu lomai, un lai nasta neattiektos uz galalietotājiem. Tā ir pareiza intuīcija: tam, kas lemj, jānes izmaksas. Taču, kamēr šis sadalījums nav ietverts saistošā aktā, tas nevienu neaizsargā. Komisija tiek aicināta sistemātiski piemērot MI regulu; tai nav pienākuma to darīt citādi kā vien politiska spiediena dēļ.
Prasība pārskatīt Pamattiesību hartu, lai pievienotu ar MI saistītas tiesības, ir visapstrīdamākais punkts. Pievienot tiesības, nenosakot to subjektu, pienākuma adresātu un sankciju, nozīmē radīt cerības bez garantijām. Pakārtota pieeja būtu bijusi pārbaudīt, vai esošās tiesības (datu aizsardzība, privātums, nediskriminācija) ir pietiekamas, un stiprināt to piemērošanu pirms Līgumu pārskatīšanas darba uzsākšanas.
Parlaments vēlas arī tiesības uz būtisku cilvēka iesaistīšanos ar MI atbalstītos administratīvos lēmumos. Nodoms ir slavējams, taču šīs garantijas izmaksas ir jāizsver: pārvaldei tas nozīmē procedūras, termiņus un darbiniekus. Teksts nepaskaidro, kas maksā, ne arī to, kā izvairīties no tā, ka šīs tiesības kļūst par vēl vienu rindu. Esošo pārsūdzības ceļu vienkāršošana būtu bijusi efektīvāka nekā jaunu pasludinātu tiesību.
Teksts uzsver stratēģisko autonomiju un priekšroku Savienībā izstrādātiem un mitinātiem MI rīkiem. Tā ir leģitīma suverenitātes refleksija, taču tai nevajadzētu kļūt par protekcionistisku refleksiju. Tehnoloģiskā suverenitāte tiek veidota ar mazāk sadrumstalotu MI iekšējo tirgu, ieguldījumiem un atvērtu konkurenci, nevis ar birokrātisku priekšroku, kas lemtu pircēju vietā. Parlaments to daļēji saka, taču līdzsvars paliek trausls.
Balsojums (405 par, 133 pret, 60 atturoties) liecina par plašu atbalstu šai orientācijai bez vienprātības. Grupām, kas balsoja pret vai atturējās, ne vienmēr ir nepareizi visos jautājumos: administratīvā sloga un jaunu kontroles slāņu izmaksu jautājums paliek atklāts. Parlamentam savas prasības par jaunām tiesībām un jauniem kontroles mehānismiem vajadzēja saistīt ar to izmaksu novērtējumu pārvaldēm un uzņēmumiem un ar lieku pienākumu atcelšanu.
Princips bez sankcijas nav garantija, tas ir vēlējums.