Eiropas Parlaments ar grozījumiem apstiprināja Komisijas priekšlikumu, ar ko atjaunina noteikumus par to Savienības pilsoņu konsulāro aizsardzību, kuri nav pārstāvēti trešā valstī. Deputāti jo īpaši ieviesa 48 stundu termiņu krīzes gadījumā, ārkārtas konsulāro izmaksu atmaksu 12 mēnešu laikā un papildu novērtējumu pēc diviem gadiem. Šis teksts ir Parlamenta nostāja apspriešanās procedūrā; tas nav sarunu pilnvarojums.
Ja Savienības pilsonis atrodas trešā valstī, kurā viņa dalībvalstij nav vēstniecības vai konsulāta, viņam ir tiesības uz citas dalībvalsts konsulāro aizsardzību. 2015. gada direktīva regulē šo savstarpējo palīdzību, taču nesenās krīzes atklāja trūkumus attiecīgo personu identificēšanā, ceļošanas ieteikumu koordinēšanā un augsto izmaksu segšanā. Komisija ierosināja modernizēt šo satvaru; Parlaments balsoja par grozījumiem, lai stiprinātu operatīvos instrumentus un datu aizsardzību.
48 stundu termiņš krīzes gadījumāJa krīzes dēļ pilsonis ilgāk nekā 48 stundas nevar droši nokļūt savā vēstniecībā vai konsulātā vai tikt tajos uzņemts, viņš tiek uzskatīts par nepārstāvētu. Dalībvalstīm un Savienības delegācijām šī identificēšana pēc iespējas jāautomatizē.
Atmaksa 12 mēnešu laikāJa nepārstāvēta pilsoņa konsulārās aizsardzības dēļ rodas ārkārtīgi augstas un pamatotas transporta, izmitināšanas vai tulkošanas izmaksas, palīdzību sniedzošā dalībvalsts 12 mēnešu laikā no palīdzības sniegšanas dienas var pieprasīt tiešu atmaksu no pilsonības dalībvalsts. Sākotnējā priekšlikumā šāda tieša atmaksa starp dalībvalstīm nebija paredzēta.
Ikgadējas konsulārās mācībasKopīgos konsulāro ārkārtas situāciju satvaros jāiekļauj operatīvie mehānismi, un tie vismaz reizi gadā jāpārbauda ar konsulāro mācību palīdzību. Dalībvalstis arī apmainās ar ceļošanas ieteikumiem un koordinē to saskanību jebkurā krīzes posmā, ar Eiropas Ārējās darbības dienesta atbalstu.
Pilsoņu informēšanaDalībvalstīm jāinformē savi pilsoņi par viņu tiesībām uz konsulāro aizsardzību, tostarp ar ceļošanas ieteikumiem, kampaņām, digitālām platformām, mobilajām lietotnēm un automātiskas īsziņu paziņošanas sistēmām.
Sensitīvu datu regulējumsValsts iestādes un Savienības iestādes var apstrādāt īpašas kategorijas personas datus un datus par sodāmību, ja tas ir stingri nepieciešams konsulārās aizsardzības uzdevumiem. Nosūtīšana uz trešām valstīm ir atļauta tikai tad, ja tā ir tieši saistīta ar šiem uzdevumiem un atbilst Eiropas datu aizsardzības noteikumiem.
Novērtējums pēc diviem gadiemKomisija novērtēs direktīvas īstenošanu divus gadus pēc transponēšanas termiņa, jo īpaši lai pārbaudītu, vai tās darbības joma efektīvi aizsargā bēgļus un citas personas, kas likumīgi uzturas dalībvalstī. Pēc pieciem gadiem ir paredzēts arī transponēšanas un piemērošanas novērtējums, vajadzības gadījumā ar leģislatīvu priekšlikumu.
Parlaments tekstu pieņēma ar 470 balsīm par, 180 pret un 18 atturoties elektroniskā balsojumā pēc saraksta.
Praktiski: Savienības pilsonis, kurš krīzes laikā ir iesprostots trešā valstī un nevar nokļūt savā vēstniecībā vai konsulātā, pēc 48 stundām tiks uzskatīts par nepārstāvētu un varēs saņemt citas dalībvalsts palīdzību. Ārkārtas izmaksas, kas radušās saistībā ar šo palīdzību, varēs atmaksāt starp dalībvalstīm gada laikā, kas mazinās vilcināšanos iejaukties. Ceļotāji saņems vairāk informācijas un reāllaika brīdinājumu, un viņu sensitīvos datus varēs apstrādāt tikai tad, ja tas ir stingri nepieciešams viņu aizsardzībai. Tekstam vēl jāiztur apspriešanās procedūra, pirms tas kļūst par likumu.
Savienības pilsonim, kurš iestrēdzis trešajā valstī, kur viņa valstij nav vēstniecības, jābūt iespējai paļauties uz citas dalībvalsts palīdzību. Parlaments pieņēma likumdošanas rezolūciju, kas groza Komisijas priekšlikumu: tā nosaka 48 stundu termiņu krīzes situācijā, organizē ārkārtas izdevumu atmaksu 12 mēnešu laikā un nosaka ikgadējus konsulāros mācību vingrinājumus. Balsojums (470 par, 180 pret, 18 atturas) nav sarunu pilnvarojums: tā ir Parlamenta pozīcija konsultāciju procedūrā, pirms Padome izsakās.
Parlaments ieraksta akmenī vienkāršu noteikumu: pēc 48 stundām bez iespējas sazināties ar savas valsts iestādēm Savienības pilsonis tiek uzskatīts par nepārstāvētu. Tās nav tiesības uz automātisku palīdzību, bet gan identifikācijas kritērijs, kas dalībvalstīm un delegācijām liek automatizēt savas procedūras. Mērķis ir novērst, ka administratīvā kavēšanās atņem cilvēkam palīdzību krīzes laikā.
Mehānismam ir izmaksas: dalībvalstīm būs jāiegulda informācijas sistēmās un ikgadējos mācību vingrinājumos. Taču bezdarbības izmaksas mērāmas cilvēku dzīvībās un pilsoņos, kas atstāti bez palīdzības. Jautājums nav par to, vai šie instrumenti ir vajadzīgi, bet gan par to, vai tie patiešām būs darboties spējīgi un finansēti. EĀDP budžets un personāls tiks palielināts, lai gan teksts nenosaka konkrētu summu.
Sākotnējais priekšlikums neparedzēja tiešu atmaksu starp dalībvalstīm par ārkārtas konsulārajiem izdevumiem. Parlaments to ieviesa: valsts, kas sniedz palīdzību, var pieprasīt no pilsonības valsts radušos transporta, izmitināšanas vai tulkošanas izmaksas 12 mēnešu laikā. Šis mehānisms atbilst stimulēšanas loģikai: bez kompensācijas valsts vilcināsies segt lielus izdevumus par pilsoni, kas nav tās pilsonis. Atmaksa novērš šo atturību un saskaņo intereses.
Tomēr mehānisms attiecas tikai uz 9. panta a), b), c) un e) punktā minētajām situācijām un paredz, ka izmaksām jābūt “būtiskām un pamatotām”. Dalībvalstīm saglabāsies novērtējuma rīcības brīvība, kas varētu atjaunot atšķirības. Nodokļu maksātājs maksās divreiz: vienu reizi par savu konsulātu, otru reizi par atmaksu valstij, kas palīdzēja. Solidaritātei ir sava cena, taču tā ir lētāka nekā solidaritātes trūkums.
Teksts atļauj apstrādāt īpašas kategorijas personas datus (veselība, sejas attēli, sodāmība), ja tas ir stingri nepieciešami konsulārajai aizsardzībai. Pārsūtīšana uz trešajām valstīm ir atļauta tikai tad, ja tā ir tieši saistīta ar šiem uzdevumiem un atbilst VDAR. Šī pieeja ir līdzsvarota: tā atzīst, ka konsulārā palīdzība var prasīt sensitīvu informāciju, vienlaikus regulējot tās izmantošanu.
Var nožēlot, ka teksts neiet tālāk vienkāršošanā: konsulārās iestādes joprojām ir pakļautas vairākiem deklarēšanas pienākumiem, un administratīvais slogs galvenokārt gulstas uz mazajām konsulārajām pārstāvniecībām. Pieeja, kas balstīta uz subsidiaritātes principu, būtu varējusi uzticēt dalībvalstīm savu procedūru noteikšanu, ievērojot VDAR principus, nevis pievienot detalizētu noteikumu slāni.
48 stundas, lai tiktu uzskatīts par nepārstāvētu: termiņš ir īss, taču tas ir labāks par mūžīgu nenoteiktību.
Savienības pilsonim, kurš iestrēdzis trešajā valstī, kur viņa valstij nav vēstniecības, jābūt iespējai paļauties uz citas dalībvalsts palīdzību. Parlaments pieņēma likumdošanas rezolūciju, kas groza Komisijas priekšlikumu: tā nosaka 48 stundu termiņu krīzes situācijā, organizē ārkārtas izdevumu atmaksu 12 mēnešu laikā un nosaka ikgadējus konsulāros mācību vingrinājumus. Balsojums (470 par, 180 pret, 18 atturas) nav sarunu pilnvarojums: tā ir Parlamenta pozīcija konsultāciju procedūrā, pirms Padome izsakās.
Parlaments ieraksta akmenī vienkāršu noteikumu: pēc 48 stundām bez iespējas sazināties ar savas valsts iestādēm Savienības pilsonis tiek uzskatīts par nepārstāvētu. Tās nav tiesības uz automātisku palīdzību, bet gan identifikācijas kritērijs, kas dalībvalstīm un delegācijām liek automatizēt savas procedūras. Mērķis ir novērst, ka administratīvā kavēšanās atņem cilvēkam palīdzību krīzes laikā.
Mehānismam ir izmaksas: dalībvalstīm būs jāiegulda informācijas sistēmās un ikgadējos mācību vingrinājumos. Taču bezdarbības izmaksas mērāmas cilvēku dzīvībās un pilsoņos, kas atstāti bez palīdzības. Jautājums nav par to, vai šie instrumenti ir vajadzīgi, bet gan par to, vai tie patiešām būs darboties spējīgi un finansēti. EĀDP budžets un personāls tiks palielināts, lai gan teksts nenosaka konkrētu summu.
Sākotnējais priekšlikums neparedzēja tiešu atmaksu starp dalībvalstīm par ārkārtas konsulārajiem izdevumiem. Parlaments to ieviesa: valsts, kas sniedz palīdzību, var pieprasīt no pilsonības valsts radušos transporta, izmitināšanas vai tulkošanas izmaksas 12 mēnešu laikā. Šis mehānisms atbilst stimulēšanas loģikai: bez kompensācijas valsts vilcināsies segt lielus izdevumus par pilsoni, kas nav tās pilsonis. Atmaksa novērš šo atturību un saskaņo intereses.
Tomēr mehānisms attiecas tikai uz 9. panta a), b), c) un e) punktā minētajām situācijām un paredz, ka izmaksām jābūt “būtiskām un pamatotām”. Dalībvalstīm saglabāsies novērtējuma rīcības brīvība, kas varētu atjaunot atšķirības. Nodokļu maksātājs maksās divreiz: vienu reizi par savu konsulātu, otru reizi par atmaksu valstij, kas palīdzēja. Solidaritātei ir sava cena, taču tā ir lētāka nekā solidaritātes trūkums.
Teksts atļauj apstrādāt īpašas kategorijas personas datus (veselība, sejas attēli, sodāmība), ja tas ir stingri nepieciešami konsulārajai aizsardzībai. Pārsūtīšana uz trešajām valstīm ir atļauta tikai tad, ja tā ir tieši saistīta ar šiem uzdevumiem un atbilst VDAR. Šī pieeja ir līdzsvarota: tā atzīst, ka konsulārā palīdzība var prasīt sensitīvu informāciju, vienlaikus regulējot tās izmantošanu.
Var nožēlot, ka teksts neiet tālāk vienkāršošanā: konsulārās iestādes joprojām ir pakļautas vairākiem deklarēšanas pienākumiem, un administratīvais slogs galvenokārt gulstas uz mazajām konsulārajām pārstāvniecībām. Pieeja, kas balstīta uz subsidiaritātes principu, būtu varējusi uzticēt dalībvalstīm savu procedūru noteikšanu, ievērojot VDAR principus, nevis pievienot detalizētu noteikumu slāni.
48 stundas, lai tiktu uzskatīts par nepārstāvētu: termiņš ir īss, taču tas ir labāks par mūžīgu nenoteiktību.
