Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kurā stingri nosoda valdošās partijas Gruzijas Sapnis mēģinājumu aizliegt opozīcijas partijas Gruzijā un pieprasa nekavējoties atsaukt pret tām iesniegto konstitucionālo sūdzību. Tas arī pieprasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus politiskos ieslodzītos, atcelt noteikumus, kas pieļauj nesamērīgus ierobežojumus, un atkārtoti aicina noteikt mērķtiecīgas sankcijas un vīzu aizliegumus pret Gruzijas amatpersonām. Teksts tika pieņemts ar 445 balsīm par, 37 pret un 97 atturoties. Parlaments aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties, taču šī rezolūcija nav likums un nenosaka juridiskas saistības.
Gruzijas situācija demokrātijas, mediju brīvības un tiesiskuma ziņā jau vairākus gadus pasliktinās. 2025. gada novembrī Gruzijas parlaments, ko kontrolē Gruzijas Sapnis, ierosināja lietu Konstitucionālajā tiesā, lai aizliegtu vairākas opozīcijas partijas, tostarp Apvienoto nacionālo kustību, Koalīciju par pārmaiņām un koalīciju Stiprā Gruzija, Lelo. 2026. gada septembrī partija Par Gruziju, vienīgā opozīcijas partija, kas vēl bija pārstāvēta parlamentā, tika pievienota šai lietai. Eiropas Parlaments uzskata, ka šis solis ir vērsts uz jebkādas leģitīmas politiskās opozīcijas iznīcināšanu un Gruzijas pārveidošanu par vienpartijas režīmu. Tas atgādina, ka jebkurš mēģinājums aizliegt pastāvošas partijas attālina Gruziju no Eiropas Savienības un kavē virzību uz pievienošanos.
Konstitucionālās sūdzības atsaukšanaParlaments stingri nosoda mēģinājumu aizliegt Gruzijas opozīcijas partijas un pieprasa nekavējoties atsaukt pret tām iesniegto konstitucionālo sūdzību.
Politisko ieslodzīto atbrīvošanaTas pieprasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus politiskos ieslodzītos, tostarp Eleni Hoštariju, Mziju Amaglobeli, Miheilu Saakašvili, Giorgi Baramidzi un Niku Meliju, kā arī visas personas, kas aizturētas par miermīlīgu protestu.
Nesamērīgu ierobežojumu atcelšanaTas pieprasa atcelt noteikumus, kas ļauj noteikt nesamērīgus ierobežojumus partijām un personām, kas saistītas ar aizliegtām partijām, un izbeigt Eiropas politisko fondu kavēšanu.
Mērķtiecīgas sankcijas un vīzu aizliegumiTas atkārtoti aicina noteikt mērķtiecīgas sankcijas un vīzu aizliegumus pret atbildīgajiem par demokrātijas atkāpšanos, vardarbīgu represiju un politisku vajāšanu, sākot ar Bidzinu Ivanišvili, Irakliju Kobahidzi, Šalvu Papuašvili un Kahu Kaladzi.
Atbalsts Eiropas centieniemTas atkārtoti apliecina nelokāmu atbalstu Gruzijas tautas Eiropas centieniem un atgādina, ka jebkurš mēģinājums aizliegt pastāvošas politiskās partijas attālina Gruziju no Savienības un kavē jebkādu virzību uz pievienošanos.
Rezolūcija tika pieņemta ar 445 balsīm par, 37 pret un 97 atturoties elektroniskā nominālā balsojumā.
Eiropas iedzīvotājiem šī rezolūcija pauž Eiropas Parlamenta oficiālo nostāju par politisko situāciju Gruzijā. Tā nerada jaunus likumus vai juridiskas saistības dalībvalstīm vai Gruzijai. Tā aicina Eiropas Savienību un tās dalībvalstis veikt konkrētus pasākumus, tostarp mērķtiecīgas sankcijas un vīzu aizliegumus pret konkrēti nosauktām Gruzijas amatpersonām, un nodrošināt, ka situācijas pasliktināšanās Gruzijā rada sekas. Parlaments arī atkārtoti apliecina, ka tiek atbalstīti Gruzijas tautas Eiropas centieni un ka opozīcijas partiju aizliegšana ir šķērslis pievienošanai Savienībai.
Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kurā nosoda Gruzijas sapņa mēģinājumu aizliegt opozīcijas partijas un pieprasa nekavējoties atsaukt konstitucionālo sūdzību. Ar 445 balsīm par, 37 pret un 97 atturoties tas nosauc četrus atbildīgos un pieprasa mērķtiecīgas sankcijas. Taču rezolūcija nav likums: tā nerada nekādas juridiskas saistības. Patiesā problēma ir citur: vai Savienība un dalībvalstis beidzot pārvērtīs šos vārdus konkrētās sekās?
Parlaments neaprobežojas ar nosodīšanu. Tas konstatē, ka vienīgās opozīcijas partijas, kas vēl pārstāvēta parlamentā, aizliegums ir pretrunā režīma versijai, ka mērķēts tikai uz partijām, kuras "boikotē" parlamentu. Tā ir atzīšanās: manevrs patiešām vērsts uz jebkādas leģitīmas opozīcijas iznīcināšanu, tostarp tās, kas spēlē institucionālo spēli. Nosaucot Bidzina Ivanichvili, Irakli Kobakhidze, Shalva Papuachvili un Kakha Kaladze, Parlaments norāda uz individuālu atbildību. Taču rezolūcija nav likums: tā nerada nekādas juridiskas saistības. Sankcijas un vīzu aizliegumi joprojām ir aicinājumi, kas adresēti Padomei un dalībvalstīm. Bet bez saistoša lēmuma šie vārdi paliek tikai uz papīra.
Parlaments turklāt nožēlo, ka Savienība un lielākā daļa dalībvalstu joprojām nav veikušas pasākumus, lai situācijas pasliktināšanās Gruzijā radītu konkrētas sekas. Tas ir rezolūcijas vājais punkts: tā konstatē bezdarbību, bet nerada mehānismu, kas to labotu. Pieeja, kas balstīta uz subsidiaritāti un atbildību, būtu nozīmējusi skaidri saistīt palīdzību un vīzas ar pārbaudāmiem kritērijiem un ļaut katrai dalībvalstij uzņemties atbildību par saviem lēmumiem. Šeit Savienība runā vienā balsī, bet nelemj.
Rezolūcija atgādina, ka jebkurš mēģinājums aizliegt pastāvošas partijas attālina Gruziju no Savienības un neļauj virzīties uz dalību. Mehānisms ir vienkāršs: bez funkcionējošas politiskās opozīcijas nav demokrātijas, un bez demokrātijas Kopenhāgenas kritēriji nav izpildīti. Tāpēc Gruzija nevar virzīties uz dalību, kamēr šī konstitucionālā sūdzība paliek spēkā. Parlaments atkārtoti apliecina atbalstu Gruzijas tautas Eiropas centieniem, bet nosaka skaidru nosacījumu: sūdzības atsaukšanu un politisko ieslodzīto atbrīvošanu.
Teksts arī pieprasa atcelt noteikumus, kas pieļauj nesamērīgus ierobežojumus partijām un personām, kas saistītas ar aizliegtajām partijām, un izbeigt Eiropas politisko fondu kavēšanu, tostarp Konrad Adenauer un Friedrich Naumann birojiem, kurus 2026. gada septembrī Tbilisi bija spiesti slēgt. Tie ir konkrēti pasākumi, taču tie paliek lūgumi, kas adresēti Gruzijas iestādēm. Parlaments tos nevar uzspiest. Tas var tikai konstatēt, ka pašreizējais režīms attālinās no vērtībām, kuras apgalvo, ka aizstāv.
Atbildīgo nosaukšana ir ko vērta tikai tad, ja Savienība pārstāj apmierināties ar vārdiem.
Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kurā nosoda Gruzijas sapņa mēģinājumu aizliegt opozīcijas partijas un pieprasa nekavējoties atsaukt konstitucionālo sūdzību. Ar 445 balsīm par, 37 pret un 97 atturoties tas nosauc četrus atbildīgos un pieprasa mērķtiecīgas sankcijas. Taču rezolūcija nav likums: tā nerada nekādas juridiskas saistības. Patiesā problēma ir citur: vai Savienība un dalībvalstis beidzot pārvērtīs šos vārdus konkrētās sekās?
Parlaments neaprobežojas ar nosodīšanu. Tas konstatē, ka vienīgās opozīcijas partijas, kas vēl pārstāvēta parlamentā, aizliegums ir pretrunā režīma versijai, ka mērķēts tikai uz partijām, kuras "boikotē" parlamentu. Tā ir atzīšanās: manevrs patiešām vērsts uz jebkādas leģitīmas opozīcijas iznīcināšanu, tostarp tās, kas spēlē institucionālo spēli. Nosaucot Bidzina Ivanichvili, Irakli Kobakhidze, Shalva Papuachvili un Kakha Kaladze, Parlaments norāda uz individuālu atbildību. Taču rezolūcija nav likums: tā nerada nekādas juridiskas saistības. Sankcijas un vīzu aizliegumi joprojām ir aicinājumi, kas adresēti Padomei un dalībvalstīm. Bet bez saistoša lēmuma šie vārdi paliek tikai uz papīra.
Parlaments turklāt nožēlo, ka Savienība un lielākā daļa dalībvalstu joprojām nav veikušas pasākumus, lai situācijas pasliktināšanās Gruzijā radītu konkrētas sekas. Tas ir rezolūcijas vājais punkts: tā konstatē bezdarbību, bet nerada mehānismu, kas to labotu. Pieeja, kas balstīta uz subsidiaritāti un atbildību, būtu nozīmējusi skaidri saistīt palīdzību un vīzas ar pārbaudāmiem kritērijiem un ļaut katrai dalībvalstij uzņemties atbildību par saviem lēmumiem. Šeit Savienība runā vienā balsī, bet nelemj.
Rezolūcija atgādina, ka jebkurš mēģinājums aizliegt pastāvošas partijas attālina Gruziju no Savienības un neļauj virzīties uz dalību. Mehānisms ir vienkāršs: bez funkcionējošas politiskās opozīcijas nav demokrātijas, un bez demokrātijas Kopenhāgenas kritēriji nav izpildīti. Tāpēc Gruzija nevar virzīties uz dalību, kamēr šī konstitucionālā sūdzība paliek spēkā. Parlaments atkārtoti apliecina atbalstu Gruzijas tautas Eiropas centieniem, bet nosaka skaidru nosacījumu: sūdzības atsaukšanu un politisko ieslodzīto atbrīvošanu.
Teksts arī pieprasa atcelt noteikumus, kas pieļauj nesamērīgus ierobežojumus partijām un personām, kas saistītas ar aizliegtajām partijām, un izbeigt Eiropas politisko fondu kavēšanu, tostarp Konrad Adenauer un Friedrich Naumann birojiem, kurus 2026. gada septembrī Tbilisi bija spiesti slēgt. Tie ir konkrēti pasākumi, taču tie paliek lūgumi, kas adresēti Gruzijas iestādēm. Parlaments tos nevar uzspiest. Tas var tikai konstatēt, ka pašreizējais režīms attālinās no vērtībām, kuras apgalvo, ka aizstāv.
Atbildīgo nosaukšana ir ko vērta tikai tad, ja Savienība pārstāj apmierināties ar vārdiem.
