Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kurā stingri nosoda Kuba režīma represijas un pieprasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot Feliksu Navarro, viņa meitu Saili Navarro un visus pārējos politiskos ieslodzītos. Tas arī prasa aktivizēt ES un Kuba nolīguma cilvēktiesību klauzulu un apturēt šo nolīgumu, ja Kuba nesper konkrētus soļus pretī demokrātijai. Šis teksts ir politisks paziņojums: tas nerada juridisku pienākumu, bet pauž Eiropas Savienības oficiālo nostāju.
Fēlikss Navarro, 72 gadus vecs, vēsturisks disidents un cilvēktiesību aizstāvis, tika atbrīvots 2025. gada janvārī saskaņā ar katoļu baznīcas sarunām panāktu vienošanos, bet viņa atbrīvošana tika atsaukta 2025. gada aprīlī. Viņš cieš no diabēta un hroniskām elpošanas slimībām, un 2026. gada aprīlī viņu esot situši cietuma uzraugi pirms ievietošanas izolācijā. Arī viņa meita Saili Navarro, organizācijas Damas de Blanco (Saharova balvas laureāte) līdzdibinātāja, ir ieslodzīta. Saskaņā ar rezolūcijā minētajiem skaitļiem 2026. gada augustā Kubā tika reģistrēti 1339 politiskie ieslodzītie, tostarp 155 sievietes un 38 nepilngadīgie.
Pieprasa nekavējoties atbrīvotParlaments pieprasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot Feliksu Navarro, Saili Navarro un visus pārējos politiskos ieslodzītos.
Medicīniskā aprūpe ieslodzītajiemTas prasa, lai Fēlikss Navarro un visi pārējie ieslodzītie saņemtu tūlītēju, atbilstošu un neatkarīgu medicīnisko aprūpi, un atgādina Kuba varas iestādēm par viņu pienākumu garantēt ieslodzīto fizisko drošību.
Sankcijas pret atbildīgajiemParlaments atkārtoti aicina piemērot sankcijas saskaņā ar ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu pret represiju atbildīgajām personām, sākot ar Migelu Diasu-Kanelu.
ES un Kuba nolīgumam draud apturēšanaTas prasa aktivizēt ES un Kuba politiskā dialoga un sadarbības nolīguma cilvēktiesību klauzulu un nekavējoties apturēt šo nolīgumu, ja režīms nesper konkrētus un pārbaudāmus soļus pretī plurālistiskai demokrātijai un visu politisko ieslodzīto atbrīvošanai.
Piespiedu trimdas izbeigšanaTas nosoda piespiedu trimdu kā piespiešanas līdzekli un prasa, lai katram ieslodzītajam būtu tiesības palikt savā valstī un tajā atgriezties bez iepriekšējiem nosacījumiem.
Rezolūcija tika pieņemta ar 374 balsīm par, 198 pret un 19 atturoties elektroniskā nominālā balsojumā 2026. gada 17. septembrī.
Šī rezolūcija tieši nemaina Eiropas tiesības: tā pauž Eiropas Parlamenta politisko nostāju un aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties. Konkrēti, tā aicina piemērot Eiropas sankcijas pret Kuba represiju atbildīgajām personām, tostarp Migelu Diasu-Kanelu, un draud apturēt ES un Kuba dialoga un sadarbības nolīgumu, ja netiks sperts neviens konkrēts solis politisko ieslodzīto atbrīvošanai un virzībai uz demokrātiju. Eiropas iedzīvotājiem tas nozīmē, ka Parlaments mudina ES pastiprināt savu nostāju pret Kubu, taču šajā posmā vēl nav spēkā neviens juridiski saistošs pasākums.
Eiropas Parlaments 2026. gada 17. septembrī ar 374 balsīm pret 198 un 19 atturēšanās balsīm pieņēma rezolūciju, kurā pieprasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot Fēliksu Navarro, viņa meitu Saili Navarro un visus Kubas politieslodzītos. Teksts ir politiska deklarācija, nevis likums: tas nevienu neatbrīvo, bet nosaka nostāju, ko Komisija un dalībvalstis vairs nevarēs ignorēt. Patiesais jautājums nav balsojums, bet tas, kas notiks, ja Migela Diasa-Kanela režīms nekustēsies.
ES un Kubas politiskā dialoga un sadarbības nolīgumā ir paredzēta cilvēktiesību klauzula. Praksē šī klauzula nekad nav tikusi aktivizēta, un režīms turpināja: 2026. gada augustā reģistrēti 1339 politieslodzītie, tostarp 155 sievietes un 38 nepilngadīgie, liecina rezolūcijā minētie skaitļi. Tāpēc Parlaments prasa aktivizēt klauzulu un, ja nav konkrētu un pārbaudāmu pasākumu ceļā uz plurālistisku demokrātiju un visu ieslodzīto atbrīvošanu, apturēt nolīgumu. Tā ir stingra nostāja, taču tā paliek aicinājums: lēmums pieder Padomei un Komisijai.
Mehānisms ir vienkāršs: dialoga nolīgums bez reālas nosacītības kļūst par alibi. Režīms paraksta, neko nemaina, un ES turpina sadarboties. Draudot ar apturēšanu, Parlaments rada izmaksas režīmam, bet arī dalībvalstīm, kurām būs jāuzņemas šis pārtraukums. Jautājums ir, vai Padome sekos vai rezolūcija paliks bez sekām.
Parlaments atkārtoti aicina piemērot sankcijas saskaņā ar ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu pret represiju atbildīgajām personām, sākot ar Migelu Diasu-Kanelu. Šis režīms ļauj iesaldēt aktīvus un aizliegt ceļošanu, taču tas automātiski nevienu neiekļauj sarakstā: lēmums vienprātīgi jāpieņem Padomei. Rezolūcija nenosaka sankcijas; tā prasa tās noteikt.
Eiropas pilsoņiem tas nozīmē, ka Parlaments mudina uz stingrāku kursu, bet Eiropas tiesībās nekas nemainās, kamēr Padome nerīkojas. Bezrīcības izmaksas ir skaidras: katrs mēnesis bez sankcijām dod režīmam laiku, un par to maksā ieslodzītie. Alternatīva būtu saistīt ekonomiskās un sadarbības attiecības ar pārbaudāmu progresu, nevis aprobežoties ar deklarācijām.
Rezolūcija, kas pieprasa atbrīvošanu, bet neaptur nolīgumu, dod režīmam laiku gūt virsroku.
Eiropas Parlaments 2026. gada 17. septembrī ar 374 balsīm pret 198 un 19 atturēšanās balsīm pieņēma rezolūciju, kurā pieprasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot Fēliksu Navarro, viņa meitu Saili Navarro un visus Kubas politieslodzītos. Teksts ir politiska deklarācija, nevis likums: tas nevienu neatbrīvo, bet nosaka nostāju, ko Komisija un dalībvalstis vairs nevarēs ignorēt. Patiesais jautājums nav balsojums, bet tas, kas notiks, ja Migela Diasa-Kanela režīms nekustēsies.
ES un Kubas politiskā dialoga un sadarbības nolīgumā ir paredzēta cilvēktiesību klauzula. Praksē šī klauzula nekad nav tikusi aktivizēta, un režīms turpināja: 2026. gada augustā reģistrēti 1339 politieslodzītie, tostarp 155 sievietes un 38 nepilngadīgie, liecina rezolūcijā minētie skaitļi. Tāpēc Parlaments prasa aktivizēt klauzulu un, ja nav konkrētu un pārbaudāmu pasākumu ceļā uz plurālistisku demokrātiju un visu ieslodzīto atbrīvošanu, apturēt nolīgumu. Tā ir stingra nostāja, taču tā paliek aicinājums: lēmums pieder Padomei un Komisijai.
Mehānisms ir vienkāršs: dialoga nolīgums bez reālas nosacītības kļūst par alibi. Režīms paraksta, neko nemaina, un ES turpina sadarboties. Draudot ar apturēšanu, Parlaments rada izmaksas režīmam, bet arī dalībvalstīm, kurām būs jāuzņemas šis pārtraukums. Jautājums ir, vai Padome sekos vai rezolūcija paliks bez sekām.
Parlaments atkārtoti aicina piemērot sankcijas saskaņā ar ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu pret represiju atbildīgajām personām, sākot ar Migelu Diasu-Kanelu. Šis režīms ļauj iesaldēt aktīvus un aizliegt ceļošanu, taču tas automātiski nevienu neiekļauj sarakstā: lēmums vienprātīgi jāpieņem Padomei. Rezolūcija nenosaka sankcijas; tā prasa tās noteikt.
Eiropas pilsoņiem tas nozīmē, ka Parlaments mudina uz stingrāku kursu, bet Eiropas tiesībās nekas nemainās, kamēr Padome nerīkojas. Bezrīcības izmaksas ir skaidras: katrs mēnesis bez sankcijām dod režīmam laiku, un par to maksā ieslodzītie. Alternatīva būtu saistīt ekonomiskās un sadarbības attiecības ar pārbaudāmu progresu, nevis aprobežoties ar deklarācijām.
Rezolūcija, kas pieprasa atbrīvošanu, bet neaptur nolīgumu, dod režīmam laiku gūt virsroku.
