2026. gada 16. jūnijā Eiropas Parlaments pieņēma jaunus tiesību aktus, lai stiprinātu lauksaimnieku pozīciju pārtikas piegādes ķēdē. Teksts groza trīs spēkā esošos regulējumus, lai uzlabotu lauksaimnieku sarunu spējas, jo īpaši izmantojot ražotāju organizācijas un kooperatīvus, kā arī palielinātu pārredzamību un taisnīgumu līgumos.
Eiropas lauksaimnieki, jo īpaši mazās un vidējās saimniecības, saskaras ar pieaugošu globālo tirgu nestabilitāti, ekstremāliem laikapstākļiem un spiedienu uz ienākumiem. Eiropas Komisija 2024. gadā ierosināja pārskatīt noteikumus, lai stiprinātu viņu pozīciju pārtikas ķēdē, kurā viņi bieži ir vājākā puse salīdzinājumā ar pārstrādātājiem un izplatītājiem.
Parlaments pieņēma savu nostāju pirmajā lasījumā. Galvenie pasākumi ietver:
Teksts tika pieņemts ar 560 balsīm par, 75 pret un 25 atturoties.
Patērētājiem šie tiesību akti ir vērsti uz ilgtspējīgāka un taisnīgāka uztura nodrošināšanu, ar labākiem ienākumiem lauksaimniekiem. Norādes “taisnīgs” vai “godīgs” uz produktiem ļaus iedzīvotājiem izdarīt apzinātu izvēli. Lauksaimniekiem jaunie noteikumi sniedz lielāku juridisko noteiktību un sarunu spēku, kam vajadzētu stabilizēt viņu ienākumus un mudināt jauniešus uzsākt saimniekošanu. Teksts vēl oficiāli jāapstiprina ES Padomei, pirms tas stājas spēkā.
Eiropas Parlaments 2026. gada 16. jūnijā ar 560 balsīm pret 75 un 25 atturēšanās gadījumiem pieņēma vienošanos, kas nosaka obligātus rakstiskus līgumus par pienu un lielāko daļu lauksaimniecības produktu. Aiz iegansta stiprināt lauksaimnieku pozīciju tā galvenokārt pievieno veidlapas, klauzulas un starp administrācijām apspriestus izņēmumus. Ražotājam izmaksātā cena gan nav atkarīga no līguma lappušu skaita.
Grozītā regulas 148. pants nosaka rakstisku līgumu starp piena ražotājiem un pārstrādātājiem, savācējiem, izplatītājiem vai mazumtirgotājiem. Izvirzītais mērķis ir līdzsvarot komercattiecības. Taču obligāts līgums neko nepasaka par cenu. Ja pircējs paliek vienīgais vietējais noieta tirgus un ražotāji ir izkaisīti, dokumenta parakstīšana nemaina spēku samēru: tā pievieno administratīvu posmu, bieži vien par sliktu mazākajam dalībniekam, kuram būs jāmaksā par juridisku konsultāciju, lai pārbaudītu klauzulas, kuras viņš nevarēs pārrunāt no jauna.
Dalībvalstis var nolemt, ka atsevišķas klauzulas par cenu rādītājiem vai pārskatīšanu nav obligātas. Tas ir noderīgs drošības vārsts, taču tas rada nacionālo noteikumu mozaīku: ražotājam, kurš pārdod vairākās valstīs, būs jāpielāgojas katram režīmam. Izsludinātā vienkāršošana pārvēršas papildu sarežģītībā tiem, kas šķērso robežas.
Jaunais 88.a pants atļauj neobligātas norādes, piemēram, “godīgs” vai “taisnīgs” un “īss piegādes ķēdes ceļš”. To lietošana ir brīvprātīga, taču nosacījumi ir neskaidri: pietiek ar to, ka cena ir “attiecīgo lauksaimnieku uzskatīta par godīgu un atalgojošu” un ka pastāv kolektīvas iniciatīvas. Nav paredzēta nekāda neatkarīga kontrole, un Komisija ar deleģētu aktu varēs pievienot līdzvērtīgas norādes. Rezultāts: pašdeklarēti marķējumi, kas vairojas bez garantijas pircējam. Patērētājs maksās dārgāk par nepārbaudāmu solījumu, un lauksaimnieki, kuri nevar atļauties šos sertifikātus, tiks sodīti.
Līguma 101. panta atbrīvojums ražotāju organizācijām tiek saglabāts un paplašināts, tostarp atzīšanas procedūras laikā. Tas ir atzinums, ka sadarbība starp ražotājiem var līdzsvarot tirgu. Taču to joprojām ierobežo sliekšņi (7 % no Savienības piena ražošanas, 36 % no valsts ražošanas) un nosacījumi. Šie sliekšņi ir patvaļīgi: tie aizsargā lielos esošos operatorus un neļauj efektīvām organizācijām augt.
Obligāts līgums nepiepilda lauksaimnieka šķīvi; tas piepilda administrācijas mapes.
Eiropas Parlaments 2026. gada 16. jūnijā ar 560 balsīm pret 75 un 25 atturēšanās gadījumiem pieņēma vienošanos, kas nosaka obligātus rakstiskus līgumus par pienu un lielāko daļu lauksaimniecības produktu. Aiz iegansta stiprināt lauksaimnieku pozīciju tā galvenokārt pievieno veidlapas, klauzulas un starp administrācijām apspriestus izņēmumus. Ražotājam izmaksātā cena gan nav atkarīga no līguma lappušu skaita.
Grozītā regulas 148. pants nosaka rakstisku līgumu starp piena ražotājiem un pārstrādātājiem, savācējiem, izplatītājiem vai mazumtirgotājiem. Izvirzītais mērķis ir līdzsvarot komercattiecības. Taču obligāts līgums neko nepasaka par cenu. Ja pircējs paliek vienīgais vietējais noieta tirgus un ražotāji ir izkaisīti, dokumenta parakstīšana nemaina spēku samēru: tā pievieno administratīvu posmu, bieži vien par sliktu mazākajam dalībniekam, kuram būs jāmaksā par juridisku konsultāciju, lai pārbaudītu klauzulas, kuras viņš nevarēs pārrunāt no jauna.
Dalībvalstis var nolemt, ka atsevišķas klauzulas par cenu rādītājiem vai pārskatīšanu nav obligātas. Tas ir noderīgs drošības vārsts, taču tas rada nacionālo noteikumu mozaīku: ražotājam, kurš pārdod vairākās valstīs, būs jāpielāgojas katram režīmam. Izsludinātā vienkāršošana pārvēršas papildu sarežģītībā tiem, kas šķērso robežas.
Jaunais 88.a pants atļauj neobligātas norādes, piemēram, “godīgs” vai “taisnīgs” un “īss piegādes ķēdes ceļš”. To lietošana ir brīvprātīga, taču nosacījumi ir neskaidri: pietiek ar to, ka cena ir “attiecīgo lauksaimnieku uzskatīta par godīgu un atalgojošu” un ka pastāv kolektīvas iniciatīvas. Nav paredzēta nekāda neatkarīga kontrole, un Komisija ar deleģētu aktu varēs pievienot līdzvērtīgas norādes. Rezultāts: pašdeklarēti marķējumi, kas vairojas bez garantijas pircējam. Patērētājs maksās dārgāk par nepārbaudāmu solījumu, un lauksaimnieki, kuri nevar atļauties šos sertifikātus, tiks sodīti.
Līguma 101. panta atbrīvojums ražotāju organizācijām tiek saglabāts un paplašināts, tostarp atzīšanas procedūras laikā. Tas ir atzinums, ka sadarbība starp ražotājiem var līdzsvarot tirgu. Taču to joprojām ierobežo sliekšņi (7 % no Savienības piena ražošanas, 36 % no valsts ražošanas) un nosacījumi. Šie sliekšņi ir patvaļīgi: tie aizsargā lielos esošos operatorus un neļauj efektīvām organizācijām augt.
Obligāts līgums nepiepilda lauksaimnieka šķīvi; tas piepilda administrācijas mapes.
