Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kurā prasa pāriet uz Baltijas jūras zivju krājumu atjaunošanas un atveseļošanas posmu, tostarp vajadzības gadījumā apturot noteiktu krājumu mērķtiecīgu zveju. Tajā arī prasīts izveidot īpašu fondu Baltijas zvejniecības atveseļošanai un pārkārtošanai, kā arī novērtēt un vajadzības gadījumā pārskatīt pašreizējo pārvaldības plānu. Teksts nav likums: tas aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties.
Daudzgadu plāns Baltijas jūrai kopš 2016. gada regulē mencas, siļķes un brētliņas pārvaldību. Neskatoties uz šo plānu, vairāki krājumi turpina samazināties, un mencas mērķtiecīgas zvejas slēgšana 2019. gadā ir vājinājusi piekrastes kopienas. Parlaments uzskata, ka ar vienkāršu plāna īstenošanas posmu vairs nepietiek un ir jāpāriet uz krājumu atjaunošanas loģiku, vienlaikus ekonomiski atbalstot skartos zvejniekus.
Pāriet uz krājumu atjaunošanuKomisija un dalībvalstis tiek aicinātas atteikties no vienkāršas pašreizējā plāna īstenošanas un sākt zivju krājumu atjaunošanas un atveseļošanas posmu, balstoties uz labākajiem pieejamajiem zinātniskajiem ieteikumiem.
Vajadzības gadījumā apturēt mērķtiecīgu zvejuKorektīvi pasākumi, piemēram, daudzgadu plānā paredzētās noteiktu Baltijas krājumu mērķtiecīgas zvejas apturēšana, ir jāapsver, pamatojoties uz zinātniskiem datiem, vienlaikus izvairoties apdraudēt piekrastes kopienu sociālekonomisko stabilitāti.
Izveidot Baltijas fonduKomisija tiek aicināta izveidot fondu, kas veltīts Baltijas jūras zvejniecības atveseļošanai un pārkārtošanai, lai finansētu flotes restrukturizāciju, tehnoloģisko modernizāciju, zaudējumu kompensēšanu zvejas aizliegumu dēļ un piekrastes kopienu saglabāšanu.
Atbalstīt skartos zvejniekusTiek prasīts sociālais un finansiālais atbalsts, tostarp pagaidu kompensācija un pārkārtošanās palīdzība zvejniekiem, skaidri nošķirot pagaidu zvejas pārtraukšanu no galīgas pārtraukšanas atbalsta programmās.
Pārskatīt pārvaldības plānuKomisija tiek aicināta sākt Baltijas jūras daudzgadu plāna novērtēšanu un iespējamu pārskatīšanu, lai uzlabotu tā skaidrību, konsekvenci un praktisko piemērošanu, kā arī izvērtēt lašu un foreļu iekļaušanu aptverto krājumu sarakstā.
Parlaments pieņēma rezolūciju ar 337 balsīm par, 178 pret un 44 atturoties elektroniskā nominālā balsojumā 2026. gada 21. maijā.
Baltijas zvejniekiem un piekrastes kopienām šī rezolūcija paver ceļu uz īpašu finansiālu atbalstu un kompensāciju par zaudējumiem, kas saistīti ar zvejas slēgšanu. Tā arī prasa, lai turpmākie lēmumi par kvotām tiktu pieņemti, pamatojoties uz zinātniskiem datiem un ņemot vērā sociālekonomisko realitāti. Patērētājiem tā mērķis ir saglabāt Baltijas jūras zivju, jo īpaši siļķu un brētliņu, pieejamību ilgtermiņā, vienlaikus novēršot krājumu sabrukumu. Teksts nav likums: Komisijai un dalībvalstīm būs jāīsteno šīs prasības, lai tās pārvērstos darbībās.
Eiropas Parlaments prasa pāriet no vienkāršas daudzgadu plāna Baltijas jūrai īstenošanas uz krājumu atjaunošanas posmu, ar iespējamu mērķzvejas apturēšanu un īpaša fonda izveidi. Uz papīra 2026. gada 21. maijā pieņemtā rezolūcija, par kuru nobalsoja 337 deputāti pret 178, bet 44 atturējās, pauž steidzamību. Patiesībā tā galvenokārt pievieno prasības Komisijai un dalībvalstīm, kuras nav spējušas īstenot jau esošo plānu. Problēma nav diagnozē, bet gan instrumentā.
Daudzgadu plāns Baltijas jūrai kopš 2016. gada regulē mencas, siļķes un brētliņas pārvaldību. Tajā jau ir paredzēti korektīvie pasākumi, atsauces līmeņi un izmantošanas noteikumi. Parlaments konstatē, ka vairāki krājumi turpina samazināties, un prasa iet tālāk. Taču tas nesaka, kāpēc esošie instrumenti nav darbojušies. Atbilde tomēr ir vienkārša: Padomes ikgadējie lēmumi par kvotām regulāri ir ignorējuši zinātniskos ieteikumus, un dalībvalstis nav sodījušas par pārkāpumiem. Fonda un jauna posma pievienošana šo mehānismu nelabo. Ja Padome turpinās noteikt nozveju virs ICES ieteikumiem, neviens fonds krājumus neatjaunos.
Rezolūcija arī prasa, lai Komisija kā līgumu sargātāja rīkotos, kad Padome un dalībvalstis pārkāpj plāna noteikumus. Tas ir vienīgais ticamais sviras instruments. Taču tas paredz politisko gribu, ko šīs pašas dalībvalstis līdz šim nav izrādījušas. Parlamentam ir taisnība, uzstājot uz to, taču tam savs atbalsts jāsaista ar darbībām, nevis paziņojumiem.
Fonda izveide zvejniecības atjaunošanai un pārkārtošanai Baltijas jūrā tiek pasniegta kā sociāla atbilde. Daļēji tā arī ir: mencas zvejas slēgšana kopš 2019. gada ir vājinājusi piekrastes kopienas, un mazie uzņēmumi nav saņēmuši pienācīgu kompensāciju. Taču Eiropas fonds nerada zivis. Tas organizē publiskās naudas pārvedumu uz darbībām, kas, ja kvotas turpinās noteikt nepareizi, paliks nerentablas. Patiess atbalsts zvejniekiem ir stabils regulatīvais satvars, kas ļauj viņiem plānot, nevis subsīdija, kas kompensē ikgadējo lēmumu radīto nestabilitāti.
Parlaments prasa skaidri nošķirt pagaidu un galīgu zvejas pārtraukšanu. Tas ir labi: galīgajai pārtraukšanai jāsamazina jauda tur, kur tā ir pārmērīga, nevis mākslīgi jāsaglabā flotes, ko resursi vairs nespēj uzturēt. Taču būtu arī jāpasaka, kas maksā. Eiropas fonds nozīmē valstu iemaksas un jaunu budžeta pozīciju, tātad mazāk rīcības brīvības valstīm, kas vēlas samazināt nodokļus. Liberālā alternatīva būtu ļaut dalībvalstīm pašām pārvaldīt savu zvejnieku kompensāciju ar savām finansēm un koncentrēt Eiropas rīcību uz vienīgo, ko tā spēj darīt: panākt esošo noteikumu ievērošanu un izbeigt pārzveju.
Teksts uzsver ICES atzinumus un prasa Komisijai publiskot savus atzinumu pieprasījumus. Tā ir apsveicama pārredzamības prasība. Tas arī prasa izvairīties no automātiskiem samazinājumiem un ņemt vērā sociālekonomisko realitāti. Šajā jautājumā Parlaments iet pa asmens šķautni. Ilgtspējīga pārvaldība paredz paredzamus noteikumus, nevis diskrecionāras korekcijas katrā atsevišķā gadījumā. Ja katrs kvotas samazinājums jāsaskaņo atkarībā no tā sociālās ietekmes, krājumi nekad neatjaunosies. Pareizā pieeja ir skaidrs satvars, kas balstīts zinātnē, ar kompensācijas mehānismiem zvejniekiem, nevis elastība, kas atņem noteikumam jēgu.
Aicinājums aizliegt traļu zveju zivju miltu un eļļas ražošanai krājumu atjaunošanas posmā ir saskanīgs ar mērķi nodrošināt tiešu pārtikas patēriņu. Taču tas paliek aicinājums. Parlaments būtu varējis prasīt saistošu likumdošanas priekšlikumu. Tas to nav izdarījis. Tas liecina par rezolūciju, kas dod priekšroku signālam, nevis darbībai.
Bez kvotu lēmumiem, kas atbilst zinātnei, Baltijas jūras fonds būs tikai plāksteris uz asiņošanas.
Eiropas Parlaments prasa pāriet no vienkāršas daudzgadu plāna Baltijas jūrai īstenošanas uz krājumu atjaunošanas posmu, ar iespējamu mērķzvejas apturēšanu un īpaša fonda izveidi. Uz papīra 2026. gada 21. maijā pieņemtā rezolūcija, par kuru nobalsoja 337 deputāti pret 178, bet 44 atturējās, pauž steidzamību. Patiesībā tā galvenokārt pievieno prasības Komisijai un dalībvalstīm, kuras nav spējušas īstenot jau esošo plānu. Problēma nav diagnozē, bet gan instrumentā.
Daudzgadu plāns Baltijas jūrai kopš 2016. gada regulē mencas, siļķes un brētliņas pārvaldību. Tajā jau ir paredzēti korektīvie pasākumi, atsauces līmeņi un izmantošanas noteikumi. Parlaments konstatē, ka vairāki krājumi turpina samazināties, un prasa iet tālāk. Taču tas nesaka, kāpēc esošie instrumenti nav darbojušies. Atbilde tomēr ir vienkārša: Padomes ikgadējie lēmumi par kvotām regulāri ir ignorējuši zinātniskos ieteikumus, un dalībvalstis nav sodījušas par pārkāpumiem. Fonda un jauna posma pievienošana šo mehānismu nelabo. Ja Padome turpinās noteikt nozveju virs ICES ieteikumiem, neviens fonds krājumus neatjaunos.
Rezolūcija arī prasa, lai Komisija kā līgumu sargātāja rīkotos, kad Padome un dalībvalstis pārkāpj plāna noteikumus. Tas ir vienīgais ticamais sviras instruments. Taču tas paredz politisko gribu, ko šīs pašas dalībvalstis līdz šim nav izrādījušas. Parlamentam ir taisnība, uzstājot uz to, taču tam savs atbalsts jāsaista ar darbībām, nevis paziņojumiem.
Fonda izveide zvejniecības atjaunošanai un pārkārtošanai Baltijas jūrā tiek pasniegta kā sociāla atbilde. Daļēji tā arī ir: mencas zvejas slēgšana kopš 2019. gada ir vājinājusi piekrastes kopienas, un mazie uzņēmumi nav saņēmuši pienācīgu kompensāciju. Taču Eiropas fonds nerada zivis. Tas organizē publiskās naudas pārvedumu uz darbībām, kas, ja kvotas turpinās noteikt nepareizi, paliks nerentablas. Patiess atbalsts zvejniekiem ir stabils regulatīvais satvars, kas ļauj viņiem plānot, nevis subsīdija, kas kompensē ikgadējo lēmumu radīto nestabilitāti.
Parlaments prasa skaidri nošķirt pagaidu un galīgu zvejas pārtraukšanu. Tas ir labi: galīgajai pārtraukšanai jāsamazina jauda tur, kur tā ir pārmērīga, nevis mākslīgi jāsaglabā flotes, ko resursi vairs nespēj uzturēt. Taču būtu arī jāpasaka, kas maksā. Eiropas fonds nozīmē valstu iemaksas un jaunu budžeta pozīciju, tātad mazāk rīcības brīvības valstīm, kas vēlas samazināt nodokļus. Liberālā alternatīva būtu ļaut dalībvalstīm pašām pārvaldīt savu zvejnieku kompensāciju ar savām finansēm un koncentrēt Eiropas rīcību uz vienīgo, ko tā spēj darīt: panākt esošo noteikumu ievērošanu un izbeigt pārzveju.
Teksts uzsver ICES atzinumus un prasa Komisijai publiskot savus atzinumu pieprasījumus. Tā ir apsveicama pārredzamības prasība. Tas arī prasa izvairīties no automātiskiem samazinājumiem un ņemt vērā sociālekonomisko realitāti. Šajā jautājumā Parlaments iet pa asmens šķautni. Ilgtspējīga pārvaldība paredz paredzamus noteikumus, nevis diskrecionāras korekcijas katrā atsevišķā gadījumā. Ja katrs kvotas samazinājums jāsaskaņo atkarībā no tā sociālās ietekmes, krājumi nekad neatjaunosies. Pareizā pieeja ir skaidrs satvars, kas balstīts zinātnē, ar kompensācijas mehānismiem zvejniekiem, nevis elastība, kas atņem noteikumam jēgu.
Aicinājums aizliegt traļu zveju zivju miltu un eļļas ražošanai krājumu atjaunošanas posmā ir saskanīgs ar mērķi nodrošināt tiešu pārtikas patēriņu. Taču tas paliek aicinājums. Parlaments būtu varējis prasīt saistošu likumdošanas priekšlikumu. Tas to nav izdarījis. Tas liecina par rezolūciju, kas dod priekšroku signālam, nevis darbībai.
Bez kvotu lēmumiem, kas atbilst zinātnei, Baltijas jūras fonds būs tikai plāksteris uz asiņošanas.
