2026. gada 22. janvārī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kurā nosoda Džimija Laja, Honkongas izdevēja un prodemokrātijas aktīvista, notiesāšanu un gaidāmo sodu. Šī rezolūcija ir daļa no Eiropas Savienības (ES) bažām par tiesiskumu un pamattiesībām Honkongā.
Džimijs Lajs, prodemokrātijas laikraksta Apple Daily dibinātājs, 2024. gadā tika atzīts par vainīgu noziegumos, kas saistīti ar valsts drošību — likumu, ko Pekina pieņēma un 2020. gadā uzlika Honkongai. Viņa sods tiks pasludināts drīzumā. Eiropas Parlaments jau vairākkārt ir paudis bažas par brīvību samazināšanos Honkongā kopš šī likuma ieviešanas.
Savā rezolūcijā Eiropas Parlaments:
Rezolūcija tika pieņemta ar 503 balsīm par, 9 balsīm pret un 100 atturoties. Šis plašais atbalsts parāda Eiropas Parlamenta stingro nostāju pamattiesību aizsardzībā Honkongā.
Šai rezolūcijai nav tiešas juridiskas ietekmes uz Eiropas iedzīvotājiem, taču tā sūta spēcīgu politisku signālu. Tā atgādina, ka ES rūpīgi seko situācijai Honkongā un ir gatava izmantot tai pieejamos instrumentus, piemēram, sankcijas, lai aizstāvētu demokrātiskās vērtības. Iedzīvotājiem tas nozīmē, ka Eiropas Parlaments darbojas kā cilvēktiesību sargs arī ārpus ES robežām.
Eiropas Parlaments 2026. gada 22. janvārī pieņēma rezolūciju, kas nepārprotami nosoda Džimija Lai notiesāšanu un prasa viņa tūlītēju un beznosacījumu atbrīvošanu. Balsojums ir skaidrs: 503 par, 9 pret, 100 atturas. Taču ārpus simbolisma šis teksts izvirza jautājumu, kas saistošs Savienībai: vai Eiropa ir gatava likt samaksāt tiem, kas nicina brīvības, vai arī tā aprobežosies ar protestiem, kamēr slēdzenes atkal aizveras?
Pieņemtā rezolūcija nav likumdošanas akts. Tas ir politisks paziņojums, kas pauž Parlamenta balsi, bet ne Savienības līdzekļus. Tā nosoda Džimija Lai, 78 gadus veca britu pilsoņa, kurš ieslodzīts kopš 2020. gada decembra un kuram var piespriest mūža ieslodzījumu, notiesāšanu. Teksts prasa atcelt nacionālās drošības likumus, apturēt izdošanas līgumus un piemērot sankcijas Honkongas izpildvaras vadītājam Džonam Lī. Taču neviens no šiem aicinājumiem nav saistošs. Parlaments runā; valstis un Komisija lemj.
Mehānisms ir vienkāršs: rezolūcija pauž nostāju, tā nerada pienākumu. Sankcijas, PTO statusa apturēšana, 2020. gada Padomes secinājumu pārskatīšana ir dalībvalstu un Komisijas ziņā. Parlaments var tikai aicināt, lūgt, mudināt. Tas jau ir daudz: tas nosaka kursu un publisko to atbildību, kuri atteiktos rīkoties. Taču plaisa starp balsojumu un reālo ietekmi ir īstais pārbaudījums.
Teksts neaprobežojas ar protestu. Tas raksturo Lai notiesāšanu kā ilustrāciju sistemātiskai drošības likumu izmantošanai, lai iznīcinātu neatkarīgos medijus un politisko opozīciju. Tas nosoda transnacionālo represiju, tostarp Savienībā, un prasa tūlītēju medicīnisko aprūpi Lai, kurš slimo ar diabētu un tiek turēts bīstamos apstākļos. Pēc būtības diagnoze ir pareiza. Attiecībā uz līdzekļiem Parlaments paliek savā lomā: tas nevar aizstāt izpildvaras.
Aicinājumi apturēt Honkongas statusu PTO un piemērot sankcijas Džonam Lī ir konkrētākie pasākumi. Taču tiem ir divi šķēršļi. Pirmkārt, PTO statusa apturēšana prasa vienprātību, ko Ķīna bloķēs. Otrkārt, Eiropas sankcijas, ja tās tiks pieņemtas, būs jālemj Padomei vienbalsīgi. Taču dažas dalībvalstis, rūpējoties par savu tirdzniecību, vilcināsies. Parlaments to zina: tas lūdz Padomi pārskatīt 2020. gada secinājumus, kas nozīmē jaunu politisku lēmumu.
Izdošanas līgumu apturēšana ir valstu ziņā. Dažas to jau ir izdarījušas, citas ne. Parlaments atkārto savu aicinājumu, bet nevar to uzspiest. Šeit pilnībā darbojas subsidiaritāte: katra galvaspilsēta lemj par savām attiecībām ar Honkongu. Tomēr bezdarbības cena ir skaidra: kamēr līgumi ir spēkā, personas, kas pakļautas politiskajām vajāšanām, var tikt izdotas. Parlaments to saka, bet nevar likumot viņu vietā.
Liberālāka un stingrāka pieeja būtu saistīt tirdzniecības apmaiņu un izdošanas līgumus ar pamatbrīvību ievērošanu, nevis vairojot rezolūcijas bez saistošas ietekmes. Parlaments varētu arī pieprasīt Komisijai publicēt ikgadēju ziņojumu par tiesiskumu Honkongā ar automātiskām sekām pasliktināšanās gadījumā. Taču tas nozīmētu, ka valstis piekrīt nedaudz atteikties no savas suverenitātes, kas nav darba kārtībā.
Rezolūcija bez sekām ir vēl viens protests; rezolūcija, kurai ir svars, ir brīvības akts.
Eiropas Parlaments 2026. gada 22. janvārī pieņēma rezolūciju, kas nepārprotami nosoda Džimija Lai notiesāšanu un prasa viņa tūlītēju un beznosacījumu atbrīvošanu. Balsojums ir skaidrs: 503 par, 9 pret, 100 atturas. Taču ārpus simbolisma šis teksts izvirza jautājumu, kas saistošs Savienībai: vai Eiropa ir gatava likt samaksāt tiem, kas nicina brīvības, vai arī tā aprobežosies ar protestiem, kamēr slēdzenes atkal aizveras?
Pieņemtā rezolūcija nav likumdošanas akts. Tas ir politisks paziņojums, kas pauž Parlamenta balsi, bet ne Savienības līdzekļus. Tā nosoda Džimija Lai, 78 gadus veca britu pilsoņa, kurš ieslodzīts kopš 2020. gada decembra un kuram var piespriest mūža ieslodzījumu, notiesāšanu. Teksts prasa atcelt nacionālās drošības likumus, apturēt izdošanas līgumus un piemērot sankcijas Honkongas izpildvaras vadītājam Džonam Lī. Taču neviens no šiem aicinājumiem nav saistošs. Parlaments runā; valstis un Komisija lemj.
Mehānisms ir vienkāršs: rezolūcija pauž nostāju, tā nerada pienākumu. Sankcijas, PTO statusa apturēšana, 2020. gada Padomes secinājumu pārskatīšana ir dalībvalstu un Komisijas ziņā. Parlaments var tikai aicināt, lūgt, mudināt. Tas jau ir daudz: tas nosaka kursu un publisko to atbildību, kuri atteiktos rīkoties. Taču plaisa starp balsojumu un reālo ietekmi ir īstais pārbaudījums.
Teksts neaprobežojas ar protestu. Tas raksturo Lai notiesāšanu kā ilustrāciju sistemātiskai drošības likumu izmantošanai, lai iznīcinātu neatkarīgos medijus un politisko opozīciju. Tas nosoda transnacionālo represiju, tostarp Savienībā, un prasa tūlītēju medicīnisko aprūpi Lai, kurš slimo ar diabētu un tiek turēts bīstamos apstākļos. Pēc būtības diagnoze ir pareiza. Attiecībā uz līdzekļiem Parlaments paliek savā lomā: tas nevar aizstāt izpildvaras.
Aicinājumi apturēt Honkongas statusu PTO un piemērot sankcijas Džonam Lī ir konkrētākie pasākumi. Taču tiem ir divi šķēršļi. Pirmkārt, PTO statusa apturēšana prasa vienprātību, ko Ķīna bloķēs. Otrkārt, Eiropas sankcijas, ja tās tiks pieņemtas, būs jālemj Padomei vienbalsīgi. Taču dažas dalībvalstis, rūpējoties par savu tirdzniecību, vilcināsies. Parlaments to zina: tas lūdz Padomi pārskatīt 2020. gada secinājumus, kas nozīmē jaunu politisku lēmumu.
Izdošanas līgumu apturēšana ir valstu ziņā. Dažas to jau ir izdarījušas, citas ne. Parlaments atkārto savu aicinājumu, bet nevar to uzspiest. Šeit pilnībā darbojas subsidiaritāte: katra galvaspilsēta lemj par savām attiecībām ar Honkongu. Tomēr bezdarbības cena ir skaidra: kamēr līgumi ir spēkā, personas, kas pakļautas politiskajām vajāšanām, var tikt izdotas. Parlaments to saka, bet nevar likumot viņu vietā.
Liberālāka un stingrāka pieeja būtu saistīt tirdzniecības apmaiņu un izdošanas līgumus ar pamatbrīvību ievērošanu, nevis vairojot rezolūcijas bez saistošas ietekmes. Parlaments varētu arī pieprasīt Komisijai publicēt ikgadēju ziņojumu par tiesiskumu Honkongā ar automātiskām sekām pasliktināšanās gadījumā. Taču tas nozīmētu, ka valstis piekrīt nedaudz atteikties no savas suverenitātes, kas nav darba kārtībā.
Rezolūcija bez sekām ir vēl viens protests; rezolūcija, kurai ir svars, ir brīvības akts.
