2026. gada 12. februārī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kurā nosoda mērķtiecīgu žurnālistu un ārvalstu kristiešu izraidīšanu no Turcijas, pamatojot to ar nacionālās drošības apsvērumiem. Deputāti uzskata, ka šīs izraidīšanas pārkāpj pamattiesības un Turcijas starptautiskās saistības.
Pēdējos mēnešos Turcija ir izraidījusi arvien vairāk ārvalstu žurnālistu un kristiešu (tostarp misionārus un reliģisko kopienu locekļus), atsaucoties uz draudiem nacionālajai drošībai. Šīs izraidīšanas bieži pavada neskaidras apsūdzības subversīvās darbībās vai prozelītismā. Cilvēktiesību organizācijas nosoda pretterorisma likumu izmantošanu, lai ierobežotu mediju un reliģisko telpu.
Savā rezolūcijā Eiropas Parlaments:
Rezolūcija tika pieņemta ar lielu balsu vairākumu: 502 balsis par, 2 pret un 59 atturas. Šis rezultāts liecina par spēcīgu vienprātību Eiropas Parlamentā visās politiskajās grupās, lai aizstāvētu Eiropas vērtības pret autoritārām tendencēm.
Šai rezolūcijai nav juridiski saistoša spēka, bet tā nosūta skaidru politisku signālu Turcijai un tās varas iestādēm. Eiropas iedzīvotājiem tā atgādina, ka ES uzrauga pamattiesību pārkāpumus kandidātvalstīs un ir gatava izmantot savu ietekmi to aizsardzībai. Ja esat žurnālists vai reliģiskās kopienas loceklis, šī rezolūcija var stiprināt jūsu aizsardzību ceļojot vai uzturoties Turcijā, jo tā mudina Eiropas vēstniecības būt modrākām. Visbeidzot, tā uzsver preses brīvības un reliģijas brīvības nozīmi, kas ir būtiskas Eiropas Savienības vērtības.
Rezolūcija, kas pieņemta ar 502 balsīm pret 2, nosoda ārvalstu žurnālistu un kristiešu izraidīšanu, atsaucoties uz valsts drošību, bez pierādījumiem un bez pārsūdzības iespējas. Patiesā problēma nav tikai Turcija: tās ir tiesības zināt, kas lemj, pamatojoties uz kādiem faktiem un kuras tiesas priekšā.
Kodi N-82 un G-87 ļauj izraidīt ārzemnieku bez uzklausīšanas, bez paziņotiem pierādījumiem un bez neatkarīga tiesneša. Parlaments prasa tos nekavējoties atcelt un pieprasa motivētus lēmumus, kurus var pārsūdzēt. Tas ir elementārs princips: tam, kurš lemj, par savu rīcību jāatbild iestādei, kas var tam iebilst.
Efektīvas tiesas kontroles trūkums nav procesuāla detaļa. Tas drošības pasākumu pārvērš patvaļīgā instrumentā. Žurnālistam tas nozīmē strādāt izraidīšanas draudu ēnā, nezinot, kas viņam tiek pārmests. Mācītājam tas nozīmē tikt izraidītam kopā ar ģimeni, nekad nesastopot tiesnesi.
Parlaments min konkrētus gadījumus: Kaveh Taheri, ANO Bēgļu aģentūras atzīts bēglis, aizturēts 2026. gada 26. janvārī; Joakim Medin, zviedru žurnālists, tiesāts par sava darba veikšanu; Nujan Mala Hassan, ievainots ar lodi, kad atspoguļoja protestu. Tie nav abstrakti jēdzieni, tie ir dzīves, ko salauzuši nemotivēti lēmumi.
Rezolūcija aicina Komisiju un augsto pārstāvi/viceprezidentu izvirzīt šos gadījumus politiskajā dialogā un apsvērt mērķtiecīgus pasākumus, ja ļaunprātība turpināsies. Tā ir leģitīma politiska atbilde, taču tai nevajadzētu kļūt par ieganstu, lai vēl vairāk centralizētu kompetences Briselē. Subsidiaritātes princips nosaka, ka dalībvalstīm, kurām ir divpusējas attiecības ar Ankaru, jārīkojas pirmajām.
Palielināts atbalsts neatkarīgajiem medijiem ir apsveicams ar nosacījumu, ka tas nefinansē aktīvistiskas redakcijas. Eiropas naudai jānonāk pie tiem, kas informē, nevis pie tiem, kas aktīvisti. Brīvu presi vērtē pēc tās spējas iebilst varai, nevis pēc atbilstības Briseles prioritātēm.
Visbeidzot, rezolūcija nerada nekādas saistības Turcijai. Tā ir politisks signāls. Lai tas būtu iedarbīgs, dalībvalstīm jābūt gatavām izdarīt secinājumus savās tirdzniecības un diplomātiskajās attiecībās. Bez tam tā paliks vēl viens tukšs novēlējums.
Bez pierādījumiem un tiesneša valsts drošība kļūst par paroli, lai izraidītu tos, kas traucē.
Rezolūcija, kas pieņemta ar 502 balsīm pret 2, nosoda ārvalstu žurnālistu un kristiešu izraidīšanu, atsaucoties uz valsts drošību, bez pierādījumiem un bez pārsūdzības iespējas. Patiesā problēma nav tikai Turcija: tās ir tiesības zināt, kas lemj, pamatojoties uz kādiem faktiem un kuras tiesas priekšā.
Kodi N-82 un G-87 ļauj izraidīt ārzemnieku bez uzklausīšanas, bez paziņotiem pierādījumiem un bez neatkarīga tiesneša. Parlaments prasa tos nekavējoties atcelt un pieprasa motivētus lēmumus, kurus var pārsūdzēt. Tas ir elementārs princips: tam, kurš lemj, par savu rīcību jāatbild iestādei, kas var tam iebilst.
Efektīvas tiesas kontroles trūkums nav procesuāla detaļa. Tas drošības pasākumu pārvērš patvaļīgā instrumentā. Žurnālistam tas nozīmē strādāt izraidīšanas draudu ēnā, nezinot, kas viņam tiek pārmests. Mācītājam tas nozīmē tikt izraidītam kopā ar ģimeni, nekad nesastopot tiesnesi.
Parlaments min konkrētus gadījumus: Kaveh Taheri, ANO Bēgļu aģentūras atzīts bēglis, aizturēts 2026. gada 26. janvārī; Joakim Medin, zviedru žurnālists, tiesāts par sava darba veikšanu; Nujan Mala Hassan, ievainots ar lodi, kad atspoguļoja protestu. Tie nav abstrakti jēdzieni, tie ir dzīves, ko salauzuši nemotivēti lēmumi.
Rezolūcija aicina Komisiju un augsto pārstāvi/viceprezidentu izvirzīt šos gadījumus politiskajā dialogā un apsvērt mērķtiecīgus pasākumus, ja ļaunprātība turpināsies. Tā ir leģitīma politiska atbilde, taču tai nevajadzētu kļūt par ieganstu, lai vēl vairāk centralizētu kompetences Briselē. Subsidiaritātes princips nosaka, ka dalībvalstīm, kurām ir divpusējas attiecības ar Ankaru, jārīkojas pirmajām.
Palielināts atbalsts neatkarīgajiem medijiem ir apsveicams ar nosacījumu, ka tas nefinansē aktīvistiskas redakcijas. Eiropas naudai jānonāk pie tiem, kas informē, nevis pie tiem, kas aktīvisti. Brīvu presi vērtē pēc tās spējas iebilst varai, nevis pēc atbilstības Briseles prioritātēm.
Visbeidzot, rezolūcija nerada nekādas saistības Turcijai. Tā ir politisks signāls. Lai tas būtu iedarbīgs, dalībvalstīm jābūt gatavām izdarīt secinājumus savās tirdzniecības un diplomātiskajās attiecībās. Bez tam tā paliks vēl viens tukšs novēlējums.
Bez pierādījumiem un tiesneša valsts drošība kļūst par paroli, lai izraidītu tos, kas traucē.
