Eiropas Parlaments 2026. gada 10. martā pieņēma direktīvu, kuras mērķis ir saskaņot dažus noteikumus par maksātnespējas procedūrām (bankrotiem) Eiropas Savienībā. Mērķis ir atvieglot pārrobežu bankrotu pārvaldību, aizsargāt kreditorus un darba ņēmējus, kā arī uzlabot atprasījuma prasību (prasību, kuru mērķis ir atcelt kreditoriem kaitīgas juridiskas darbības) efektivitāti.
Pašlaik maksātnespējas noteikumi dažādās dalībvalstīs ievērojami atšķiras, kas sarežģī procedūras, ja uzņēmumam vai uzņēmējam ir aktīvi vai kreditori vairākās valstīs. Eiropas Komisija ierosināja šo direktīvu 2022. gadā, lai izveidotu kopīgu noteikumu kopumu, jo īpaši attiecībā uz atprasījuma prasībām, aktīvu pārredzamību un darba ņēmēju aizsardzību.
Direktīva nosaka minimālos noteikumus par:
Tekstā precizēts, ka atprasījuma prasības neattiecas uz parādnieka personiskajām darbībām (laulība, adopcija, mantojuma pieņemšana vai atteikšanās).
Parlaments direktīvu pirmajā lasījumā pieņēma ar 498 balsīm par, 90 pret un 28 atturoties. Teksts tagad oficiāli jāapstiprina ES Padomei, pirms tas stājas spēkā.
Šo jauno noteikumu mērķis ir padarīt pārrobežu bankrotus prognozējamākus un taisnīgākus. Darba ņēmējiem viņu tiesības tiek saglabātas. Kreditoriem (piegādātājiem, bankām, privātpersonām) būs vieglāk atgūt parādus, ja parādniekam ir aktīvi citā valstī. Uzņēmēji un uzņēmumi gūs labumu no skaidrāka regulējuma maksātnespējas procedūrām, kas var atvieglot pārstrukturēšanu un otro iespēju.
Eiropas Parlaments 2026. gada 10. martā ar 498 balsīm pret 90 un 28 atturēšanās balsīm pieņēma direktīvu (ES) 2026/799, kas saskaņo prasības par darījumu atzīšanu par spēkā neesošiem, aktīvu meklēšanu un pirmsiepriekšējas vienošanās (pre-pack). Tas ir lietderīgs solis kreditoriem, taču atstāj neskartu patieso bankrotu cēloni: uzņēmējdarbības izmaksas un lēnumu Eiropā.
Teksts saskaņo aizdomīgos periodus: trīs mēneši par priekšrocību maksājumiem, divpadsmit mēneši par bezatlīdzības vai acīmredzami nepietiekami novērtētiem darījumiem, divi gadi par tīši kaitīgiem darījumiem. Šī paredzamība ir laba lieta kreditoriem, kuri tagad zina, ko var atcelt. Taču tā neko nepasaka par galveno cēloni: uzņēmēju, kurš vilcinās pieņemt darbā vai ieguldīt, jo neveiksme joprojām tiek stigmatizēta un ir dārga.
Praktiķu tieša piekļuve banku reģistriem un faktisko labuma guvēju reģistriem, ko ierobežo atļaujas un žurnāli, paātrina aktīvu meklēšanu. Tas ir reāls laika ieguvums kreditoriem. Taču šīs palielinātās praktiķu pilnvaras nāk ar atbilstības izmaksām bankām un administrācijām, un direktīva nevienkāršo pienākumus, kas uzņēmumiem jau ir pirms tam.
Pre-pack ļauj pārdot uzņēmumu kā darbības turpinājumu pirms procedūras sākšanas. Pārņēmējam tas ir solījums pārņemt aktīvus bez parastas tiesiskās likvidācijas smaguma. Taču direktīva nenosaka maksimālo termiņu sagatavošanas fāzei, atstājot valstīm pienākumu noteikt noteikumus, kas var ievērojami atšķirties. Rezultāts: ātrums, kas ir pre-pack galvenais arguments, nav garantēts.
Kreditoru labāko interešu tests, kas prasa, lai neviens nebūtu sliktākā situācijā nekā likvidācijas gadījumā, ir leģitīms aizsardzības pasākums. Taču tas pagarina procedūru un var atturēt steidzīgus pārņēmējus. Liberālāka pieeja būtu bijusi noteikt saistošu termiņu un ļaut kreditoriem pašiem ar balsojumu lemt par pārdošanas lietderību.
Saskaņot prasības par darījumu atzīšanu par spēkā neesošiem ir labi; padarīt neveiksmi lētāku ir labāk.
Eiropas Parlaments 2026. gada 10. martā ar 498 balsīm pret 90 un 28 atturēšanās balsīm pieņēma direktīvu (ES) 2026/799, kas saskaņo prasības par darījumu atzīšanu par spēkā neesošiem, aktīvu meklēšanu un pirmsiepriekšējas vienošanās (pre-pack). Tas ir lietderīgs solis kreditoriem, taču atstāj neskartu patieso bankrotu cēloni: uzņēmējdarbības izmaksas un lēnumu Eiropā.
Teksts saskaņo aizdomīgos periodus: trīs mēneši par priekšrocību maksājumiem, divpadsmit mēneši par bezatlīdzības vai acīmredzami nepietiekami novērtētiem darījumiem, divi gadi par tīši kaitīgiem darījumiem. Šī paredzamība ir laba lieta kreditoriem, kuri tagad zina, ko var atcelt. Taču tā neko nepasaka par galveno cēloni: uzņēmēju, kurš vilcinās pieņemt darbā vai ieguldīt, jo neveiksme joprojām tiek stigmatizēta un ir dārga.
Praktiķu tieša piekļuve banku reģistriem un faktisko labuma guvēju reģistriem, ko ierobežo atļaujas un žurnāli, paātrina aktīvu meklēšanu. Tas ir reāls laika ieguvums kreditoriem. Taču šīs palielinātās praktiķu pilnvaras nāk ar atbilstības izmaksām bankām un administrācijām, un direktīva nevienkāršo pienākumus, kas uzņēmumiem jau ir pirms tam.
Pre-pack ļauj pārdot uzņēmumu kā darbības turpinājumu pirms procedūras sākšanas. Pārņēmējam tas ir solījums pārņemt aktīvus bez parastas tiesiskās likvidācijas smaguma. Taču direktīva nenosaka maksimālo termiņu sagatavošanas fāzei, atstājot valstīm pienākumu noteikt noteikumus, kas var ievērojami atšķirties. Rezultāts: ātrums, kas ir pre-pack galvenais arguments, nav garantēts.
Kreditoru labāko interešu tests, kas prasa, lai neviens nebūtu sliktākā situācijā nekā likvidācijas gadījumā, ir leģitīms aizsardzības pasākums. Taču tas pagarina procedūru un var atturēt steidzīgus pārņēmējus. Liberālāka pieeja būtu bijusi noteikt saistošu termiņu un ļaut kreditoriem pašiem ar balsojumu lemt par pārdošanas lietderību.
Saskaņot prasības par darījumu atzīšanu par spēkā neesošiem ir labi; padarīt neveiksmi lētāku ir labāk.
