2026. gada 11. februārī Eiropas Parlaments pieņēma starpposma ziņojumu, kas atbalsta asociācijas nolīguma noslēgšanu starp Eiropas Savienību (ES) un divām mikrovalsīm: Andoras Firstisti un Sanmarīno Republiku. Šis balsojums paver ceļu šo valstu ciešākai integrācijai ES iekšējā tirgū.
Andora un Sanmarīno ir mazas valstis, kas atrodas attiecīgi Pirenejos un Itālijā. Tām jau ir īpašas attiecības ar ES, bet bez visaptveroša juridiskā regulējuma. Asociācijas nolīguma mērķis ir aizstāt esošos divpusējos nolīgumus ar vienotu partnerību, kas aptver dalību iekšējā tirgū (preču, pakalpojumu, kapitāla un personu brīva aprite), sadarbību tādās jomās kā pētniecība, izglītība, drošība, un kopīgu parlamentāro struktūru izveidi.
Eiropas Parlaments pieņēma starpposma ziņojumu (nevis likumdošanas aktu), kas sniedz labvēlīgu politisku atzinumu par nolīguma noslēgšanu. Šo ziņojumu, ko sagatavojusi deputāte Željana Zovko, uzsver asociācijas nozīmi politisko un ekonomisko attiecību stiprināšanā. Tajā uzsvērta nepieciešamība nodrošināt abu mikrovalsču taisnīgu dalību iekšējā tirgū, vienlaikus ievērojot ES noteikumus. Parlaments arī aicina uz pastiprinātu sadarbību tādās jomās kā nodokļu krāpšanas un naudas atmazgāšanas apkarošana, kā arī spēcīgu parlamentāro dimensiju, lai nodrošinātu demokrātisku kontroli.
Ziņojums tika pieņemts ar lielu balsu vairākumu: 552 balsis par, 24 pret un 75 atturoties. Šis rezultāts liecina par spēcīgu eirodeputātu atbalstu šai partnerībai.
ES iedzīvotājiem šis nolīgums atvieglos apmaiņu ar Andoru un Sanmarīno. Piemēram, ceļotāji varēs izmantot vienkāršotas muitas formalitātes, un uzņēmumiem būs vieglāka piekļuve šiem tirgiem. Andoras un Sanmarīno iedzīvotājiem nolīgums nodrošinās lielāku mobilitāti ES, jo īpaši mācībām, darbam vai ceļošanai. Tomēr nolīgums neparedz pilnīgu pievienošanos ES, bet gan ciešu asociāciju, respektējot šo mikrovalsču suverenitāti. Eiropas Parlaments turpinās uzraudzīt nolīguma īstenošanu, lai nodrošinātu, ka tas nāk par labu visām pusēm.
Eiropas Parlaments 2026. gada 11. februārī pieņēma starpposma ziņojumu, kas paver ceļu uz asociācijas nolīgumu ar Andoru un Sanmarīno. Aiz šķietamā konsensa (552 par, 24 pret, 75 atturas) slēpjas būtisks jautājums: vai Savienība var piedāvāt piekļuvi savam iekšējam tirgum, neuzspiežot pilnīgu regulatīvo saskaņošanu un neradot jaunus konkurences izkropļojumus?
Asociācijas nolīgums aizstāj 1990. un 1991. gada muitas savienības ar daudz vērienīgāku satvaru: piekļuvi iekšējam tirgum precēm, pakalpojumiem, personām un kapitālam, saskaņojot ar acquis. Andorai un Sanmarīno tā ir būtiska ekonomiska iespēja. Taču Parlaments uzstāj: šī piekļuve ir atkarīga no pastāvīgas visu iekšējā tirgus noteikumu un principu ievērošanas. Pretstats ir skaidrs, un tas ir labi: nav dalības bez noteikumu pieņemšanas.
Tomēr ziņojums prasa izveidot uzraudzības un pārraudzības mehānismu Eiropas līmenī, lai novērstu jebkādus ierobežojumus vai konkurences izkropļojumus. Aiz formulas slēpjas reāls risks: abas mikrovalstis ar ierobežotiem administratīvajiem resursiem varētu nespēt piemērot milzīgo acquis. Tāpēc Parlaments aicina sniegt tehnisko palīdzību un pielāgot prasības, jo īpaši statistikas, to lielumam. Tas ir pragmatiski, taču būs jāraugās, lai šī elastība nekļūtu par atvērtām durvīm uz saskaņošanu pēc izvēles.
Attiecībā uz finanšu pakalpojumiem piekļuve būs pakāpeniska, ne ilgāk kā piecpadsmit gadu laikā, un atkarīga no visaptveroša acquis īstenošanas novērtējuma, jo īpaši nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas jomā. Komisija varēs apturēt šo piekļuvi trūkumu gadījumā. Tā ir veselā saprāta pieeja: piekļuve tirgum nedrīkst būt iegūtas tiesības, bet gan pārbaudītas atbilstības rezultāts. Parlaments pat pieprasa, lai Eiropas uzraudzības iestādes regulāri informētu Parlamentu. Tas ir pārredzamības garants, bet arī politiskā spiediena līdzeklis.
Ziņojums atgādina, ka Andora un Sanmarīno vēsturiski ir uzņēmušas nozīmīgas finanšu nozares, kas dažkārt ir radījis bažas par pārredzamību un nodokļu sadarbību. Nolīgums satur noteikumus par labu nodokļu pārvaldību, informācijas apmaiņu un minimālajiem standartiem pret nodokļu bāzes eroziju. Parlaments uzstāj uz to faktisku īstenošanu. To var tikai atbalstīt: bez reālas piemērošanas šīs klauzulas paliks tukši vārdi.
Taču jābūt skaidrai apziņai: regulatīvajai saskaņošanai ir sava cena. Andoras un Sanmarīno lieluma ekonomikām visas acquis communautaire piemērošana ir ievērojams administratīvs un finansiāls izaicinājums. Ziņojums to atzīst un prasa, lai Komisija ņemtu vērā to lielumu un resursus. Tas ir nepieciešami, taču uzmanība jāpievērš tam, lai šī elastība nekļūtu par attaisnojumu reformu kavēšanai. Nolīguma ticamība būs atkarīga no abu valstu spējas noteiktajos termiņos izpildīt savas saistības.
Visbeidzot, Parlaments atzinīgi vērtē to, ka nolīgums ir tikai ES nolīgums, kas ļaus to ātri ratificēt. Tas ir svarīgs politisks jautājums: izvairīties no valstu ratifikācijām, kas būtu varējušas bloķēt vai palēnināt procesu. Taču tas nozīmē arī to, ka Eiropas Parlaments un Komisija vienas pašas nesīs uzraudzības atbildību. Tāpēc Eiropas uzraudzības mehānisms ir obligāti nepieciešams, ar nosacījumu, ka tas nepārvēršas par birokrātisku milzeni. Bumba ir Komisijas laukumā.
Piekļuve iekšējam tirgum nav pašsaprotama: tā ir privilēģija, kas jānopelna ar konkrētām reformām.
Eiropas Parlaments 2026. gada 11. februārī pieņēma starpposma ziņojumu, kas paver ceļu uz asociācijas nolīgumu ar Andoru un Sanmarīno. Aiz šķietamā konsensa (552 par, 24 pret, 75 atturas) slēpjas būtisks jautājums: vai Savienība var piedāvāt piekļuvi savam iekšējam tirgum, neuzspiežot pilnīgu regulatīvo saskaņošanu un neradot jaunus konkurences izkropļojumus?
Asociācijas nolīgums aizstāj 1990. un 1991. gada muitas savienības ar daudz vērienīgāku satvaru: piekļuvi iekšējam tirgum precēm, pakalpojumiem, personām un kapitālam, saskaņojot ar acquis. Andorai un Sanmarīno tā ir būtiska ekonomiska iespēja. Taču Parlaments uzstāj: šī piekļuve ir atkarīga no pastāvīgas visu iekšējā tirgus noteikumu un principu ievērošanas. Pretstats ir skaidrs, un tas ir labi: nav dalības bez noteikumu pieņemšanas.
Tomēr ziņojums prasa izveidot uzraudzības un pārraudzības mehānismu Eiropas līmenī, lai novērstu jebkādus ierobežojumus vai konkurences izkropļojumus. Aiz formulas slēpjas reāls risks: abas mikrovalstis ar ierobežotiem administratīvajiem resursiem varētu nespēt piemērot milzīgo acquis. Tāpēc Parlaments aicina sniegt tehnisko palīdzību un pielāgot prasības, jo īpaši statistikas, to lielumam. Tas ir pragmatiski, taču būs jāraugās, lai šī elastība nekļūtu par atvērtām durvīm uz saskaņošanu pēc izvēles.
Attiecībā uz finanšu pakalpojumiem piekļuve būs pakāpeniska, ne ilgāk kā piecpadsmit gadu laikā, un atkarīga no visaptveroša acquis īstenošanas novērtējuma, jo īpaši nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas jomā. Komisija varēs apturēt šo piekļuvi trūkumu gadījumā. Tā ir veselā saprāta pieeja: piekļuve tirgum nedrīkst būt iegūtas tiesības, bet gan pārbaudītas atbilstības rezultāts. Parlaments pat pieprasa, lai Eiropas uzraudzības iestādes regulāri informētu Parlamentu. Tas ir pārredzamības garants, bet arī politiskā spiediena līdzeklis.
Ziņojums atgādina, ka Andora un Sanmarīno vēsturiski ir uzņēmušas nozīmīgas finanšu nozares, kas dažkārt ir radījis bažas par pārredzamību un nodokļu sadarbību. Nolīgums satur noteikumus par labu nodokļu pārvaldību, informācijas apmaiņu un minimālajiem standartiem pret nodokļu bāzes eroziju. Parlaments uzstāj uz to faktisku īstenošanu. To var tikai atbalstīt: bez reālas piemērošanas šīs klauzulas paliks tukši vārdi.
Taču jābūt skaidrai apziņai: regulatīvajai saskaņošanai ir sava cena. Andoras un Sanmarīno lieluma ekonomikām visas acquis communautaire piemērošana ir ievērojams administratīvs un finansiāls izaicinājums. Ziņojums to atzīst un prasa, lai Komisija ņemtu vērā to lielumu un resursus. Tas ir nepieciešami, taču uzmanība jāpievērš tam, lai šī elastība nekļūtu par attaisnojumu reformu kavēšanai. Nolīguma ticamība būs atkarīga no abu valstu spējas noteiktajos termiņos izpildīt savas saistības.
Visbeidzot, Parlaments atzinīgi vērtē to, ka nolīgums ir tikai ES nolīgums, kas ļaus to ātri ratificēt. Tas ir svarīgs politisks jautājums: izvairīties no valstu ratifikācijām, kas būtu varējušas bloķēt vai palēnināt procesu. Taču tas nozīmē arī to, ka Eiropas Parlaments un Komisija vienas pašas nesīs uzraudzības atbildību. Tāpēc Eiropas uzraudzības mehānisms ir obligāti nepieciešams, ar nosacījumu, ka tas nepārvēršas par birokrātisku milzeni. Bumba ir Komisijas laukumā.
Piekļuve iekšējam tirgum nav pašsaprotama: tā ir privilēģija, kas jānopelna ar konkrētām reformām.
