Eiropas Parlaments apstiprināja Padomes lēmuma projektu par to, lai noslēgtu Konvenciju, ar ko izveido starptautisku prasību komisiju Ukrainai. Šis apstiprinājums paver ceļu starptautiskas struktūras izveidei, kas izskatīs ar karu Ukrainā saistītos kompensācijas pieprasījumus. Balsojums notika bez vārdiem, aizklāti nebalsojot, ar roku pacelšanu.
Konvencija, ar ko izveido starptautisku prasību komisiju Ukrainai, tika apspriesta starptautiskā līmenī, lai personas un uzņēmumi, kas cietuši zaudējumus Krievijas agresijas dēļ, varētu iesniegt kompensācijas pieprasījumus. Eiropas Savienības Padome lūdza Parlamentu apstiprināt šīs Konvencijas noslēgšanu Savienības vārdā. Parlaments sniedza savu apstiprinājumu, kas ir nepieciešams solis pirms Padome var formāli noslēgt Konvenciju.
Konvencijas noslēgšanas apstiprināšanaParlaments sniedza apstiprinājumu Padomes lēmuma projektam par Konvencijas, ar ko izveido starptautisku prasību komisiju Ukrainai, noslēgšanu.
Parlamenta nostājas nosūtīšanaParlamenta priekšsēdētājs tika pilnvarots nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.
Būtisku grozījumu neveikšanaParlaments negrozīja Konvencijas saturu vai Padomes lēmuma projektu; tas vienkārši apstiprināja to noslēgšanu.
Parlaments pieņēma apstiprinājuma rezolūciju bez vārdiem, aizklāti nebalsojot, ar roku pacelšanu. Atsevišķs balsojumu skaits nav pieejams.
Šis apstiprinājums ļauj Eiropas Savienībai noslēgt Konvenciju, ar ko izveido starptautisku prasību komisiju Ukrainai. Kad Konvencija stāsies spēkā, personas un uzņēmumi, kas cietuši zaudējumus kara Ukrainā dēļ, varēs iesniegt kompensācijas pieprasījumus šai komisijai. Eiropas Parlaments tādējādi atbalsta starptautiska reparācijas mehānisma izveidi, pats tieši neizveidojot komisiju: to izveidos Konvencija un Padomes lēmums.
Eiropas Parlaments ir devis zaļo gaismu starptautiskas Prasību komisijas izveidei Ukrainai. Aiz tehniskās ārienes slēpjas konkrēts taisnīguma jautājums: ļaut Krievijas agresijas upuriem pieprasīt atlīdzinājumu, neļaujot Briseles varai pieņemt lēmumus par kompensācijām.
Prasību komisija nebūs vēl viena Savienības aģentūra. To izveido starptautiska Konvencija, ko parakstījušas dalībvalstis, nevis Eiropas regula. Tā ir būtiska atšķirība: lēmumi par atlīdzinājuma prasībām tiks pieņemti saskaņā ar šīs Konvencijas noteikumiem, nevis saskaņā ar ES atvasinātajām tiesībām. Parlaments, apstiprinot noslēgšanu, tikai atļauj Savienībai kļūt par šīs vienošanās pusi. Tas nerada jaunu Eiropas kompetenci, tas nepiesavinās iesaldētos Krievijas līdzekļus, tas nenosaka atbilstības kritērijus.
Uzņēmumiem un iedzīvotājiem, kuri Ukrainā ir cietuši zaudējumus, šī starptautiskā loga atvēršana piedāvā tiesību aizsardzības ceļu tur, kur valsts tiesas ir nepieejamas vai nedarbojas. Taču starptautiskas procedūras smagums, ar tās termiņiem un jāiesniedzamajiem pierādījumiem, gulstas uz prasītājiem. Laika izmaksas ir reālas: katrs kavējuma mēnesis nozīmē atliktu atjaunošanu un neveiktus ieguldījumus.
Parlaments bez ierunām apstiprina tekstu, par kuru tas nav risinājis sarunas. Piekrišanas procedūra neļauj izdarīt grozījumus, bet tā ļauj izvirzīt politiskus nosacījumus. Tomēr nav izvirzīts neviens nosacījums par Komisijas pārvaldību, tās lēmumu pārredzamību vai atbildētāju tiesību aizsardzību. Rezolūcijas apsvērumi nerada saistošus pienākumus; tie tikai ietērpj vienkāršu un tiešu apstiprinājumu.
Eiropas nodokļu maksātājs var pamatoti jautāt, kas maksās atlīdzinājumus un saskaņā ar kādiem pierādīšanas noteikumiem. Starptautisko komisiju nefinansē no ES budžeta, bet dalībvalstīm, kas to veido, būs jāuzņemas sava daļa. Apstiprinot bez ne vārda, Parlaments atsakās pieprasīt, lai šīs nākamās komisijas lēmumi būtu pakļauti efektīvai tiesas kontrolei un lai apsūdzēto uzņēmumu tiesības uz aizstāvību būtu garantētas. Tā ir neizmantota iespēja saistīt apstiprinājumu ar procesuālām garantijām.
Apstiprināt starptautisku atlīdzināšanas mehānismu ir pareizi; apstiprināt to bez nosacījumiem par tā pārredzamību un termiņiem nozīmē atstāt upurus vienus pret lēnu mašīnu.
Eiropas Parlaments ir devis zaļo gaismu starptautiskas Prasību komisijas izveidei Ukrainai. Aiz tehniskās ārienes slēpjas konkrēts taisnīguma jautājums: ļaut Krievijas agresijas upuriem pieprasīt atlīdzinājumu, neļaujot Briseles varai pieņemt lēmumus par kompensācijām.
Prasību komisija nebūs vēl viena Savienības aģentūra. To izveido starptautiska Konvencija, ko parakstījušas dalībvalstis, nevis Eiropas regula. Tā ir būtiska atšķirība: lēmumi par atlīdzinājuma prasībām tiks pieņemti saskaņā ar šīs Konvencijas noteikumiem, nevis saskaņā ar ES atvasinātajām tiesībām. Parlaments, apstiprinot noslēgšanu, tikai atļauj Savienībai kļūt par šīs vienošanās pusi. Tas nerada jaunu Eiropas kompetenci, tas nepiesavinās iesaldētos Krievijas līdzekļus, tas nenosaka atbilstības kritērijus.
Uzņēmumiem un iedzīvotājiem, kuri Ukrainā ir cietuši zaudējumus, šī starptautiskā loga atvēršana piedāvā tiesību aizsardzības ceļu tur, kur valsts tiesas ir nepieejamas vai nedarbojas. Taču starptautiskas procedūras smagums, ar tās termiņiem un jāiesniedzamajiem pierādījumiem, gulstas uz prasītājiem. Laika izmaksas ir reālas: katrs kavējuma mēnesis nozīmē atliktu atjaunošanu un neveiktus ieguldījumus.
Parlaments bez ierunām apstiprina tekstu, par kuru tas nav risinājis sarunas. Piekrišanas procedūra neļauj izdarīt grozījumus, bet tā ļauj izvirzīt politiskus nosacījumus. Tomēr nav izvirzīts neviens nosacījums par Komisijas pārvaldību, tās lēmumu pārredzamību vai atbildētāju tiesību aizsardzību. Rezolūcijas apsvērumi nerada saistošus pienākumus; tie tikai ietērpj vienkāršu un tiešu apstiprinājumu.
Eiropas nodokļu maksātājs var pamatoti jautāt, kas maksās atlīdzinājumus un saskaņā ar kādiem pierādīšanas noteikumiem. Starptautisko komisiju nefinansē no ES budžeta, bet dalībvalstīm, kas to veido, būs jāuzņemas sava daļa. Apstiprinot bez ne vārda, Parlaments atsakās pieprasīt, lai šīs nākamās komisijas lēmumi būtu pakļauti efektīvai tiesas kontrolei un lai apsūdzēto uzņēmumu tiesības uz aizstāvību būtu garantētas. Tā ir neizmantota iespēja saistīt apstiprinājumu ar procesuālām garantijām.
Apstiprināt starptautisku atlīdzināšanas mehānismu ir pareizi; apstiprināt to bez nosacījumiem par tā pārredzamību un termiņiem nozīmē atstāt upurus vienus pret lēnu mašīnu.
