Eiropas Parlaments ar lielu balsu vairākumu apstiprināja Eiropas pretkorupcijas direktīvas galīgo tekstu. Šis teksts nosaka kopīgas definīcijas un sodus par korupcijas noziegumiem visās Savienības valstīs. Tas ir Parlamenta likumdošanas procesa noslēgums: teksts ir galīgs un kļūs par likumu pēc oficiālās publicēšanas.
Eiropas Komisija 2023. gadā ierosināja direktīvu cīņai pret korupciju, saskaņojot noziegumu definīcijas un sankcijas 27 dalībvalstīs. Parlamenta un Padomes sarunas noslēdzās ar vienošanos. Parlaments pieņēma šo galīgo tekstu 2026. gada 26. marta sesijā.
Kopīgas korupcijas definīcijasDirektīva (ES) 2026/1021 nosaka kopīgas definīcijas korupcijas noziegumiem visā Eiropas Savienībā. Dalībvalstīm šīs definīcijas būs jāiekļauj savos nacionālajos tiesību aktos.
Saskaņoti sodiVisās Savienības valstīs par korupcijas darbībām piemēros minimālos sodus un salīdzināmas sankcijas, izbeidzot atšķirības starp nacionālajiem tiesību aktiem.
Jauni noteikumi uzņēmumiemUzņēmumiem, kas darbojas vairākās Savienības valstīs, piemēros vienus un tos pašus noteikumus un sankcijas korupcijas jomā, kas vienkāršo to pienākumus.
Komisijai būs atkārtoti jākonsultējas ar ParlamentuJa Komisija nākotnē būtiski mainīs savu priekšlikumu, tai atkārtoti būs jāvēršas Eiropas Parlamentā.
Oficiāla teksta nosūtīšanaEiropas Parlamenta priekšsēdētājs nosūtīs pieņemto nostāju Padomei, Komisijai un nacionālajiem parlamentiem.
Parlaments pieņēma tekstu ar 581 balsi par, 21 pret un 42 atturoties.
Praktiski iedzīvotāji visās Savienības valstīs būs aizsargāti ar vienādām korupcijas definīcijām un vienādiem sodiem vainīgajiem. Korumpēts uzņēmums vai ierēdnis tiks tiesāts pēc salīdzināmiem noteikumiem neatkarīgi no tā, vai atrodas Parīzē, Romā vai Varšavā. Korupcijas upuri varēs paļauties uz kopīgu tiesisko regulējumu. Teksts ir galīgs: tas kļūs par likumu pēc publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
Eiropas Parlaments 2026. gada 26. martā ar 581 balsi pret 21 un 42 atturēšanās balsīm pieņēma direktīvu (ES) 2026/1021, kas nosaka definīcijas un minimālos sodus par korupciju visā Savienībā. Teksts ir galīgs. Aiz šķietamās vienprātības slēpjas konkrēts jautājums: kas samaksās šīs harmonizācijas rēķinu?
Izvirzītais mērķis ir slavējams: izbeigt atšķirīgo attieksmi starp Parīzi, Romu un Varšavu. Taču izvēlētā metode, saistošas minimālās normas, uzņēmumiem uzliek jaunas atbilstības izmaksas. Paredzētie naudas sodi, līdz 5 % no pasaules apgrozījuma, tiek pasniegti kā atturoši. Eksportējošam mazajam un vidējam uzņēmumam finansiālais risks kļūst eksistenciāls, savukārt lielie uzņēmumi šīs summas varēs absorbēt.
10 000 eiro slieksnis līdzekļu piesavināšanās gadījumā ilustrē neviennozīmību: zem tā dalībvalstis var izvēlēties nekriminalizēt. Taču viena un tā paša izdarītāja saistīto darbību apvienošana nozīmē, ka virkne nelielu piesavināšanās gadījumu var mainīt pārkāpuma kvalifikāciju. Uzņēmuma vadītājam robeža starp nolaidību un noziegumu kļūst neskaidra, un likuma ievērošana prasa dārgu analītisko uzskaiti.
Direktīva uzliek dalībvalstīm pienākumu atcelt valsts amatpersonu privilēģijas un imunitāti korupcijas pārkāpumu gadījumos. Tas ir reāls solis uz priekšu: pārāk bieži ievēlētās amatpersonas izvairās no kriminālvajāšanas, pateicoties novecojušām aizsardzības normām. Taču teksts neko nepasaka par administrācijām, kas piever acis. Pretkorupcijas iestādēm būs jānodrošina atbilstoši resursi, bet kas kontrolēs to efektivitāti?
Nacionālā pretkorupcijas stratēģija, kas katrai dalībvalstij būs jāpublicē, riskē kļūt par komunikācijas vingrinājumu. Bez saistošiem rādītājiem un sankcijām par bezdarbību tā nevienu nesaistīs. Liberālā alternatīva būtu bijusi stiprināt publisko iepirkumu pārredzamību un samazināt korupcijas iespējas, vienkāršojot regulējumu, nevis kraujot ziņošanas pienākumus.
40 miljonu eiro naudas sods neattur karteļa dalībnieku, tas iznīcina mazo un vidējo uzņēmumu, kuram nav līdzekļu, lai aizstāvētos.
Eiropas Parlaments 2026. gada 26. martā ar 581 balsi pret 21 un 42 atturēšanās balsīm pieņēma direktīvu (ES) 2026/1021, kas nosaka definīcijas un minimālos sodus par korupciju visā Savienībā. Teksts ir galīgs. Aiz šķietamās vienprātības slēpjas konkrēts jautājums: kas samaksās šīs harmonizācijas rēķinu?
Izvirzītais mērķis ir slavējams: izbeigt atšķirīgo attieksmi starp Parīzi, Romu un Varšavu. Taču izvēlētā metode, saistošas minimālās normas, uzņēmumiem uzliek jaunas atbilstības izmaksas. Paredzētie naudas sodi, līdz 5 % no pasaules apgrozījuma, tiek pasniegti kā atturoši. Eksportējošam mazajam un vidējam uzņēmumam finansiālais risks kļūst eksistenciāls, savukārt lielie uzņēmumi šīs summas varēs absorbēt.
10 000 eiro slieksnis līdzekļu piesavināšanās gadījumā ilustrē neviennozīmību: zem tā dalībvalstis var izvēlēties nekriminalizēt. Taču viena un tā paša izdarītāja saistīto darbību apvienošana nozīmē, ka virkne nelielu piesavināšanās gadījumu var mainīt pārkāpuma kvalifikāciju. Uzņēmuma vadītājam robeža starp nolaidību un noziegumu kļūst neskaidra, un likuma ievērošana prasa dārgu analītisko uzskaiti.
Direktīva uzliek dalībvalstīm pienākumu atcelt valsts amatpersonu privilēģijas un imunitāti korupcijas pārkāpumu gadījumos. Tas ir reāls solis uz priekšu: pārāk bieži ievēlētās amatpersonas izvairās no kriminālvajāšanas, pateicoties novecojušām aizsardzības normām. Taču teksts neko nepasaka par administrācijām, kas piever acis. Pretkorupcijas iestādēm būs jānodrošina atbilstoši resursi, bet kas kontrolēs to efektivitāti?
Nacionālā pretkorupcijas stratēģija, kas katrai dalībvalstij būs jāpublicē, riskē kļūt par komunikācijas vingrinājumu. Bez saistošiem rādītājiem un sankcijām par bezdarbību tā nevienu nesaistīs. Liberālā alternatīva būtu bijusi stiprināt publisko iepirkumu pārredzamību un samazināt korupcijas iespējas, vienkāršojot regulējumu, nevis kraujot ziņošanas pienākumus.
40 miljonu eiro naudas sods neattur karteļa dalībnieku, tas iznīcina mazo un vidējo uzņēmumu, kuram nav līdzekļu, lai aizstāvētos.
