Eiropas Parlaments 2026. gada 28. aprīlī ar 558 balsīm par, 35 pret un 52 atturoties apstiprināja regulu, kas pirmo reizi nosaka vienotus noteikumus visā Eiropas Savienībā par suņu un kaķu audzēšanu, turēšanu un izsekojamību. Šis teksts ir vienošanās ar dalībvalstu valdībām rezultāts. Šis ir galīgais teksts: tas kļūs par likumu pēc publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
Pašlaik noteikumi par suņu un kaķu audzēšanu un pārdošanu Eiropas Savienības dalībvalstīs ievērojami atšķiras. Dažas dalībvalstis nosaka stingrus nosacījumus audzētājiem, citas daudz mazāk stingrus. Šāda situācija rada konkurences kropļojumus un atvieglo dzīvnieku tirdzniecību, jo īpaši tādu kucēnu un kaķēnu importu, kas nāk no nekontrolētām audzētavām. Eiropas Komisija 2023. gadā ierosināja regulu, lai saskaņotu šos noteikumus Eiropas līmenī. Pēc sarunām ar Padomi tika panākta vienošanās. Parlaments šo vienošanos apstiprināja 2026. gada 28. aprīlī.
Vienoti noteikumi par audzēšanuRegula nosaka vienotas prasības visā Eiropas Savienībā par suņu un kaķu audzēšanu, turēšanu un pārdošanu. Audzētājiem būs jāievēro vienādi dzīvnieku labturības standarti neatkarīgi no dalībvalsts, kurā tie darbojas.
Obligāta izsekojamībaKatrs suns un katrs kaķis būs jāidentificē un jāreģistrē datubāzē. Šāda izsekojamība ļaus noskaidrot dzīvnieka izcelsmi un cīnīties pret nelegālām audzētavām un tirdzniecību.
Publicēti Komisijas paziņojumiEiropas Komisijas paziņojumi, kas pievienoti rezolūcijai, tiks publicēti Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā. Tajos precizēts, kā Komisija plāno piemērot regulu.
Jauna apspriešanās, ja tiek veikti grozījumiJa Eiropas Komisija aizstāj, būtiski groza vai plāno būtiski grozīt savu priekšlikumu, tai būs atkārtoti jāapspriežas ar Eiropas Parlamentu.
Nosūtīšana dalībvalstīmEiropas Parlamenta priekšsēdētājs nosūtīs Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu nacionālajiem parlamentiem.
Eiropas Parlaments 2026. gada 28. aprīlī elektroniskā balsojumā pēc saraksta pieņēma tekstu ar 558 balsīm par, 35 balsīm pret un 52 atturoties.
Ja jūs Eiropas Savienībā iegādājaties suni vai kaķi, šī regula nodrošinās, ka dzīvnieks ir identificēts un reģistrēts, kas ļaus jums pārbaudīt tā izcelsmi un pasargās jūs no dzīvniekiem, kas nāk no nelegālām audzētavām. Audzētājiem būs jāievēro vienoti dzīvnieku labturības standarti visā Eiropas Savienībā. Noteikumi tiks piemēroti vienādi visās dalībvalstīs, izbeidzot atšķirības starp valstīm, kas ļāva dažām audzētavām apiet stingrākās prasības. Teksts tagad ir galīgs un kļūs par likumu pēc publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
Eiropas Parlaments 2026. gada 28. aprīlī ar 558 balsīm par, 35 pret un 52 atturoties apstiprināja Regulu (ES) 2026/1818, kas pirmo reizi nosaka vienotus suņu un kaķu audzēšanas un izsekojamības noteikumus. Mērķis ir slavējams: izbeigt konkurences kropļojumus starp audzētājiem un cīnīties pret nelegālu tirdzniecību. Taču, uzliekot obligātu mikročipu visiem īpašniekiem un veterināro pārbaudi visām audzētavām, teksts rada jaunas izmaksas, negarantējot, ka līdzekļi tam sekos.
Regula uzliek unikālu mikročipu visiem suņiem un kaķiem, tostarp tiem, ko tur vienkārši īpašnieki. Privātpersonai tas nozīmē papildu izdevumus un administratīvu procedūru. Audzētājam tas pievieno izmaksas par katru dzīvnieku, turklāt nav skaidrs, kas faktiski kontrolēs izpildi. Identifikācija ir noderīga cīņā pret nelegālu tirdzniecību, taču tā tiek uzlikta visiem bez riska nošķiršanas. Audzētājam, kurš pārdod kucēnu kaimiņam, būs jāievēro tie paši noteikumi kā iespējamam kontrabandistam.
Teksts paredz samazinātas prasības mazajām audzētavām (divi metieni gadā) un patversmēm ar mazāk nekā 15 dzīvniekiem. Tā ir proporcionalitātes principa atzīšana. Taču slieksnis pieci metieni vai piecas mātītes iepriekšējam apstiprinājumam (10. pants) rada šķērsli ienākšanai tirgū audzētājiem, kuri vēlas attīstīties. Administratīvs apstiprinājums nozīmē laiku un naudu, un tas attur no investīcijām. Kavēšanās izmaksas: audzēšanas projekti, kas nekad netiek īstenoti, un piedāvājums, kas koncentrējas to rokās, kuri spēj segt šīs izmaksas.
Izsekojamība tiek pasniegta kā instruments pret nelegālām audzētavām. Taču mikročips neko nepasaka par to, kā dzīvnieks ir audzēts. Tas ļauj noskaidrot izcelsmi, nevis sodīt par sliktu izturēšanos. Obligātās veterinārās pārbaudes (13. pants) ir laba lieta, taču tās uzticētas valstu iestādēm, kurām būs jāmobilizē resursi. Nekas negarantē, ka dalībvalstis tās finansēs. Risks ir formāla pienākuma noteikšana bez reāliem līdzekļiem, kas sodīs nopietnos audzētājus, nesasniedzot kontrabandistus.
Regula aizliedz estētiskas kropļošanas un dzīvnieku izstādes ar pārmērīgām konformācijas iezīmēm (18. un 19. pants). Tas ir solis uz priekšu dzīvnieku labturībā. Taču tā atstāj dalībvalstīm pienākumu noteikt izņēmumus militārajiem, policijas vai muitas suņiem. Šī elastība ir apsveicama, taču tā rada sadrumstalotības risku. Pieeja, kas balstīta uz subsidiaritāti, būtu varējusi ļaut dalībvalstīm noteikt savas labturības normas, vienlaikus koordinējot pārrobežu tirdzniecību. Vienotais tirgus neprasa pilnīgu vienveidību, bet gan savstarpēju atzīšanu stingrākajām normām.
Mikročips neaizstāj kontroli, un veterinārā pārbaude neaizstāj sodu.
Eiropas Parlaments 2026. gada 28. aprīlī ar 558 balsīm par, 35 pret un 52 atturoties apstiprināja Regulu (ES) 2026/1818, kas pirmo reizi nosaka vienotus suņu un kaķu audzēšanas un izsekojamības noteikumus. Mērķis ir slavējams: izbeigt konkurences kropļojumus starp audzētājiem un cīnīties pret nelegālu tirdzniecību. Taču, uzliekot obligātu mikročipu visiem īpašniekiem un veterināro pārbaudi visām audzētavām, teksts rada jaunas izmaksas, negarantējot, ka līdzekļi tam sekos.
Regula uzliek unikālu mikročipu visiem suņiem un kaķiem, tostarp tiem, ko tur vienkārši īpašnieki. Privātpersonai tas nozīmē papildu izdevumus un administratīvu procedūru. Audzētājam tas pievieno izmaksas par katru dzīvnieku, turklāt nav skaidrs, kas faktiski kontrolēs izpildi. Identifikācija ir noderīga cīņā pret nelegālu tirdzniecību, taču tā tiek uzlikta visiem bez riska nošķiršanas. Audzētājam, kurš pārdod kucēnu kaimiņam, būs jāievēro tie paši noteikumi kā iespējamam kontrabandistam.
Teksts paredz samazinātas prasības mazajām audzētavām (divi metieni gadā) un patversmēm ar mazāk nekā 15 dzīvniekiem. Tā ir proporcionalitātes principa atzīšana. Taču slieksnis pieci metieni vai piecas mātītes iepriekšējam apstiprinājumam (10. pants) rada šķērsli ienākšanai tirgū audzētājiem, kuri vēlas attīstīties. Administratīvs apstiprinājums nozīmē laiku un naudu, un tas attur no investīcijām. Kavēšanās izmaksas: audzēšanas projekti, kas nekad netiek īstenoti, un piedāvājums, kas koncentrējas to rokās, kuri spēj segt šīs izmaksas.
Izsekojamība tiek pasniegta kā instruments pret nelegālām audzētavām. Taču mikročips neko nepasaka par to, kā dzīvnieks ir audzēts. Tas ļauj noskaidrot izcelsmi, nevis sodīt par sliktu izturēšanos. Obligātās veterinārās pārbaudes (13. pants) ir laba lieta, taču tās uzticētas valstu iestādēm, kurām būs jāmobilizē resursi. Nekas negarantē, ka dalībvalstis tās finansēs. Risks ir formāla pienākuma noteikšana bez reāliem līdzekļiem, kas sodīs nopietnos audzētājus, nesasniedzot kontrabandistus.
Regula aizliedz estētiskas kropļošanas un dzīvnieku izstādes ar pārmērīgām konformācijas iezīmēm (18. un 19. pants). Tas ir solis uz priekšu dzīvnieku labturībā. Taču tā atstāj dalībvalstīm pienākumu noteikt izņēmumus militārajiem, policijas vai muitas suņiem. Šī elastība ir apsveicama, taču tā rada sadrumstalotības risku. Pieeja, kas balstīta uz subsidiaritāti, būtu varējusi ļaut dalībvalstīm noteikt savas labturības normas, vienlaikus koordinējot pārrobežu tirdzniecību. Vienotais tirgus neprasa pilnīgu vienveidību, bet gan savstarpēju atzīšanu stingrākajām normām.
Mikročips neaizstāj kontroli, un veterinārā pārbaude neaizstāj sodu.
