Eiropas Parlaments ir pieņēmis rezolūciju par pilsoņu iniciatīvu "Mana balss, mana izvēle: drošam un pieejamam abortam". Šis teksts reaģē uz vairāk nekā miljonu parakstu vākšanu, lai aicinātu Komisiju rīkoties. Rezolūcija aplūko aborta pieejamības situāciju ES, kur pastāv būtiskas atšķirības starp valstīm, un izvirza priekšlikumus, kā nodrošināt vienotas pieejas iespējas.
Rezolūcija balstās uz Eiropas pilsoņu iniciatīvas (EPI) mehānismu, kas ļauj pilsoņiem ierosināt tiesību aktus. Tā atsaucas uz vairākiem tiesību aktiem, tostarp ES Pamattiesību hartu, sieviešu diskriminācijas novēršanas konvenciju un ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem. Galvenais mērķis ir veicināt drošu un legālu abortu pieejamību kā daļu no seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesībām (SRVT), kas tiek atzītas par pamattiesībām.
Rezolūcija nav tiesiski saistošs akts, bet gan politiska pozīcija. Tā aicina Eiropas Komisiju iesniegt konkrētus likumprojektus. Nākamās darbības ir atkarīgas no Komisijas atbildes uz pilsoņu iniciatīvu, kurai ir sešu mēnešu termiņš pēc parakstu pārbaudes. Īstenošana prasītu papildu politiskas diskusijas un lēmumu pieņemšanu starp Eiropas Parlamentu un Padomi.
Ja priekšlikumi tiktu īstenoti, tie varētu uzlabot aborta pakalpojumu pieejamību sievietēm un personām, kuras spēj dzemdēt, īpaši valstīs ar ierobežojošiem noteikumiem. Tas varētu samazināt nelegālo un bīstamo abortu skaitu, kā arī izmaksas un grūtības, kas saistītas ar braukšanu uz ārzemēm. Veselības aprūpes speciālistiem varētu būt skaidrākas vadlīnijas, bet varētu rasties jautājumi par apmācību un resursiem. Diskusijas par šo tēmu turpinās, ņemot vērā dažādo nacionālo kompetenci veselības jomā.
Eiropas Parlaments 2025. gada 17. decembrī pieņēma rezolūciju, kas atbalsta pilsoņu iniciatīvu “My Voice, My Choice” un aicina Komisiju izveidot solidaritātes mehānismu aborta jomā. Taču šim tekstam nav saistoša spēka: tas aicina, atkārto un mudina. 1,2 miljoni parakstu kļūst par dievbijīgu vēlēšanos, un rēķins paliek nākamā finanšu plāna nenoteiktībā.
Veselība joprojām ir valstu kompetence. Savienība var atbalstīt, koordinēt, finansēt projektus, taču tā nevar ne likumot par aborta pieejamību, ne uzspiest dalībvalstīm standartus. Rezolūcija to netieši atzīst, runājot par mehānismu, kas “atvērts brīvprātīgajām dalībvalstīm” un “neiejauktos valstu likumos un regulējumos”. Vienīgi mehānisms, ko tā vēlas, proti, Savienības finansiāls atbalsts valstīm, kas piedāvā drošu abortu ikvienam Savienībā dzīvojošam cilvēkam, nozīmē, ka kopējais budžets maksā par politikām, kuras dažas valstis atsakās īstenot. Paustā dāsnuma nav kompetences nodošana, taču tas rada politisku un budžeta spiedienu, kas apiet subsidiaritātes principu.
Solidaritātes mehānisms vēl nepastāv: būtu vajadzīgs Komisijas likumdošanas priekšlikums un pēc tam Padomes un Parlamenta vienošanās. Rezolūcija tikai prasa šo priekšlikumu. Tikmēr pilsoņi, kas parakstīja iniciatīvu, ir saņēmuši tikai nodomu deklarāciju. Gaidīšanas izmaksas ir reālas: sievietes turpina pārvietoties no vienas valsts uz otru, ar to saistītajām izmaksām un riskiem, kamēr esošie Eiropas fondi, piemēram, programma EU4Health, netiek pilnībā izmantoti seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pieejamībai (6. punkts).
7. punkts atkārto aicinājumu iekļaut tiesības uz abortu Pamattiesību hartā un mudina Padomi sasaukt konventu, lai pārskatītu līgumus. Tas ir politisks pieprasījums, nevis juridisks grozījums. Līgumu pārskatīšana prasa dalībvalstu vienprātību un valstu ratifikāciju. Tikmēr rezolūcija nemaina Hartu un nerada jaunas tiesības. Tā pauž vairākuma gribu, taču vairākums nav likums.
Teksts arī nosoda pretdzimumu kustības un prasa stingrāku Eiropas rīcību pret tām (5. punkts). Aiz slavējamā nodoma aizsargāt sieviešu tiesības slēpjas risks: ar dekrētu noteikt, kura kustība ir pieņemama un kura nav. Vārda un biedrošanās brīvību neaizsargā, stigmatizējot grupas, bet gan nodrošinot atklātu diskusiju. Deputātiem, kas balso par šo tekstu, būs jāatbild pilsoņiem par šo politiskās kontroles paplašināšanu pār pilsonisko sabiedrību.
Rezolūcija, kas aicina, mudina un atkārto, nav likums: tā ir vēlēšanās, kuras rēķins vēl jāapmaksā.
Eiropas Parlaments 2025. gada 17. decembrī pieņēma rezolūciju, kas atbalsta pilsoņu iniciatīvu “My Voice, My Choice” un aicina Komisiju izveidot solidaritātes mehānismu aborta jomā. Taču šim tekstam nav saistoša spēka: tas aicina, atkārto un mudina. 1,2 miljoni parakstu kļūst par dievbijīgu vēlēšanos, un rēķins paliek nākamā finanšu plāna nenoteiktībā.
Veselība joprojām ir valstu kompetence. Savienība var atbalstīt, koordinēt, finansēt projektus, taču tā nevar ne likumot par aborta pieejamību, ne uzspiest dalībvalstīm standartus. Rezolūcija to netieši atzīst, runājot par mehānismu, kas “atvērts brīvprātīgajām dalībvalstīm” un “neiejauktos valstu likumos un regulējumos”. Vienīgi mehānisms, ko tā vēlas, proti, Savienības finansiāls atbalsts valstīm, kas piedāvā drošu abortu ikvienam Savienībā dzīvojošam cilvēkam, nozīmē, ka kopējais budžets maksā par politikām, kuras dažas valstis atsakās īstenot. Paustā dāsnuma nav kompetences nodošana, taču tas rada politisku un budžeta spiedienu, kas apiet subsidiaritātes principu.
Solidaritātes mehānisms vēl nepastāv: būtu vajadzīgs Komisijas likumdošanas priekšlikums un pēc tam Padomes un Parlamenta vienošanās. Rezolūcija tikai prasa šo priekšlikumu. Tikmēr pilsoņi, kas parakstīja iniciatīvu, ir saņēmuši tikai nodomu deklarāciju. Gaidīšanas izmaksas ir reālas: sievietes turpina pārvietoties no vienas valsts uz otru, ar to saistītajām izmaksām un riskiem, kamēr esošie Eiropas fondi, piemēram, programma EU4Health, netiek pilnībā izmantoti seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pieejamībai (6. punkts).
7. punkts atkārto aicinājumu iekļaut tiesības uz abortu Pamattiesību hartā un mudina Padomi sasaukt konventu, lai pārskatītu līgumus. Tas ir politisks pieprasījums, nevis juridisks grozījums. Līgumu pārskatīšana prasa dalībvalstu vienprātību un valstu ratifikāciju. Tikmēr rezolūcija nemaina Hartu un nerada jaunas tiesības. Tā pauž vairākuma gribu, taču vairākums nav likums.
Teksts arī nosoda pretdzimumu kustības un prasa stingrāku Eiropas rīcību pret tām (5. punkts). Aiz slavējamā nodoma aizsargāt sieviešu tiesības slēpjas risks: ar dekrētu noteikt, kura kustība ir pieņemama un kura nav. Vārda un biedrošanās brīvību neaizsargā, stigmatizējot grupas, bet gan nodrošinot atklātu diskusiju. Deputātiem, kas balso par šo tekstu, būs jāatbild pilsoņiem par šo politiskās kontroles paplašināšanu pār pilsonisko sabiedrību.
Rezolūcija, kas aicina, mudina un atkārto, nav likums: tā ir vēlēšanās, kuras rēķins vēl jāapmaksā.
