Eiropas Parlaments ir pieņēmis jaunu regulu, lai stiprinātu lauksaimnieku pozīcijas pārtikas piegādes ķēdē un uzlabotu pārtikas drošību. Šie pasākumi ir nepieciešami, lai risinātu globālās tirdzniecības nestabilitāti, ekstremālos laikapstākļus un regulējumu slogu, kas īpaši skar mazos un vidējos lauksaimniekus. Reforma vērsta uz visiem ES lauksaimniekiem, pārtikas ražotājiem un patērētājiem.
Regula balstās uz Kopējo lauksaimniecības politiku un vērsta uz lauksaimnieku ienākumu aizsardzību, jauniešu intereses par lauksaimniecību palielināšanu un pārtikas piedāvājuma stabilitāti. Galvenie mērķi ir uzlabot lauksaimnieku pozīciju pārtikas ķēdē, veicināt Eiropas produktu priekšroku un nodrošināt taisnīgu vērtības sadali.
Regulai jāstājas spēkā pēc oficiālas publikācijas ES Oficiālajā Vēstnesī. Īstenošanu uzraugs Eiropas Komisija sadarbībā ar dalībvalstu iestādēm. Pārbaudes mehānismi tiks izveidoti, lai nodrošinātu vienotu piemērošanu visā Savienībā, ievērojot regulu (ES) Nr. 182/2011.
Lauksaimnieki gūs labumu no stiprākas pozīcijas pārtikas ķēdē, labākiem ienākumiem un tiesiskās aizsardzības. Patērētājiem būs pieejamāki kvalitatīvi Eiropas produkti. Mazie ražotāji saņems papildu atbalstu, lai konkurētu lielajiem uzņēmumiem. Reforma veicinās lauku attīstību un pārtikas suverenitāti.
8. oktobrī Parlaments pieņēma virkni grozījumu, kas stiprina ražotāju organizācijas un regulē apzīmējumus “godīgs” un “īsā piegādes ķēde”. Aiz retorikas par lauksaimnieku ienākumiem slēpjas sabiedrības izvēle: aizstāt individuālas sarunas ar legalizētu karteli, negarantējot, ka no tā iegūs patērētājs.
Sarunu tiesību paplašināšana uz neatzītām organizācijām, tostarp kooperatīviem, uz pieciem gadiem pēc atzīšanas pieteikuma iesniegšanas rada izņēmuma periodu, kurā vēl neapstiprināti dalībnieki var apspriest līguma nosacījumus savu biedru vārdā. Nodoms ir dot lauksaimniekiem svaru pret pircējiem, taču mehānisms faktiski nozīmē atļaut cenu koordināciju bez iepriekšējas atzīšanas kritēriju pārbaudes. Apjoma ierobežojumiem (33 % valsts līmenī, 5 % Savienības līmenī) būtu jāsaglabā konkurence. Taču šauros valsts tirgos ar 33 % pietiek, lai ietekmētu cenas, un patērētājs samaksās starpību, kamēr ekonomiskā efektivitāte nav pierādīta.
Liberālā alternatīva būtu bijusi vienkāršot un paātrināt esošo organizāciju atzīšanu, garantēt efektīvu konkurences noteikumu piemērošanu un ļaut lauksaimniekiem brīvi izvēlēties savu tirdzniecības veidu, neradot jaunas sarunu tiesības neatzītām vienībām. Līgumu brīvība, ko regulē vispārējās tiesības, labāk aizsargā puses nekā pagaidu atbrīvojums, kura ietekme uz cenām netiek novērtēta.
Lauksaimnieka iepriekšēja piekrišana apzīmējumu “godīgs” vai “īsā piegādes ķēde” lietošanai izriet no laba nodoma: novērst, ka pircēji piesavinās šos marķējumus bez atlīdzības. Taču praksē tas rada jaunu formalitāti katram produktam un katram līgumam, ar strīdu risku par to, kas ir “informēta” piekrišana. Mazie saimniecību īpašnieki, kurus it kā paredzēts aizsargāt, būs spiesti dokumentēt šo piekrišanu, kas palielina viņu administratīvo slogu, lai gan teksts apgalvo, ka vēlas to samazināt.
Tāpat iespēja dalībvalstīm pievienot valsts prasības šiem apzīmējumiem ar nosacījumu, ka tās nerada papildu slogu lauksaimniekiem, paver durvis vienotā tirgus sadrumstalotībai. Produkts, kas Francijā marķēts ar “īsā piegādes ķēde”, Vācijā var tāds nebūt, un kontroles vairosies. Pieeja, kas balstīta uz subsidiaritāti, būtu bijusi ļaut dalībniekiem pašiem definēt savas specifikācijas un uzticēt pārbaudi privātiem sertificētājiem zīmolu atbildības ietvaros, nevis uzkrāt publiskus noteikumus.
Gribēdams aizsargāt lauksaimniekus, Parlaments organizē deficītu un liek maksāt patērētājam.
8. oktobrī Parlaments pieņēma virkni grozījumu, kas stiprina ražotāju organizācijas un regulē apzīmējumus “godīgs” un “īsā piegādes ķēde”. Aiz retorikas par lauksaimnieku ienākumiem slēpjas sabiedrības izvēle: aizstāt individuālas sarunas ar legalizētu karteli, negarantējot, ka no tā iegūs patērētājs.
Sarunu tiesību paplašināšana uz neatzītām organizācijām, tostarp kooperatīviem, uz pieciem gadiem pēc atzīšanas pieteikuma iesniegšanas rada izņēmuma periodu, kurā vēl neapstiprināti dalībnieki var apspriest līguma nosacījumus savu biedru vārdā. Nodoms ir dot lauksaimniekiem svaru pret pircējiem, taču mehānisms faktiski nozīmē atļaut cenu koordināciju bez iepriekšējas atzīšanas kritēriju pārbaudes. Apjoma ierobežojumiem (33 % valsts līmenī, 5 % Savienības līmenī) būtu jāsaglabā konkurence. Taču šauros valsts tirgos ar 33 % pietiek, lai ietekmētu cenas, un patērētājs samaksās starpību, kamēr ekonomiskā efektivitāte nav pierādīta.
Liberālā alternatīva būtu bijusi vienkāršot un paātrināt esošo organizāciju atzīšanu, garantēt efektīvu konkurences noteikumu piemērošanu un ļaut lauksaimniekiem brīvi izvēlēties savu tirdzniecības veidu, neradot jaunas sarunu tiesības neatzītām vienībām. Līgumu brīvība, ko regulē vispārējās tiesības, labāk aizsargā puses nekā pagaidu atbrīvojums, kura ietekme uz cenām netiek novērtēta.
Lauksaimnieka iepriekšēja piekrišana apzīmējumu “godīgs” vai “īsā piegādes ķēde” lietošanai izriet no laba nodoma: novērst, ka pircēji piesavinās šos marķējumus bez atlīdzības. Taču praksē tas rada jaunu formalitāti katram produktam un katram līgumam, ar strīdu risku par to, kas ir “informēta” piekrišana. Mazie saimniecību īpašnieki, kurus it kā paredzēts aizsargāt, būs spiesti dokumentēt šo piekrišanu, kas palielina viņu administratīvo slogu, lai gan teksts apgalvo, ka vēlas to samazināt.
Tāpat iespēja dalībvalstīm pievienot valsts prasības šiem apzīmējumiem ar nosacījumu, ka tās nerada papildu slogu lauksaimniekiem, paver durvis vienotā tirgus sadrumstalotībai. Produkts, kas Francijā marķēts ar “īsā piegādes ķēde”, Vācijā var tāds nebūt, un kontroles vairosies. Pieeja, kas balstīta uz subsidiaritāti, būtu bijusi ļaut dalībniekiem pašiem definēt savas specifikācijas un uzticēt pārbaudi privātiem sertificētājiem zīmolu atbildības ietvaros, nevis uzkrāt publiskus noteikumus.
Gribēdams aizsargāt lauksaimniekus, Parlaments organizē deficītu un liek maksāt patērētājam.
